Ak mans mazais rūķītis jeb kā māsiņas prot sadzīvot.

Jau gaidību laikā meitai stāstīju par to,ko gaidām,ka mūsu ģimenei pievienosies māsiņa,ka visu darīsim kopā,iesim pastaigās,kopā vanosim viņu,ģērbsim un visu,kas saistās ap mazo brīnumiņu.

Manas ieceres satuvināt māsiņas jau gaidību laikā ir izdevušās,jau tad,kad mazā bija puncī,Nikoliņa to bučoja mīļoja un katru mīļu dienu Lūdza,lai māsiņa nākot ārā no punča.

Mazās māsiņas sagaidīšana no slimnīcas.

Pienāca ilgi gaidītā diena,kad devāmies uz slimnīcu,lai satiktu savu mazo,kad Amandiņa bija piedzimusi,tad veicām zvanu uz mājām,kuru gaidīja mazā Nikoliņa,viņai prieka pārpilna teica,lai tūliņ braucam mājās,kad grib satikt viņu un kad gribot man opā,jo man nebūs puncis.Pagāja 3 dienas un laiks bija doties mājās,kurās mūs ļoti un ar lielu nepacietību gaidīja "lielā" māsa.Piebraucot pie mājas,ar lielu spiedzienu un lēkājot no prieka klāt pieskrēja Nikoliņa,kas ar izmisīgiem skatieniem meklēja,kur tad ir māsa,ierauzījusi to viņas acīs iemirdzējās tādi laimes stari,kad laimi tajās nevarēja noslēpt,viņa burtiski staroja no prieka un laimes,pirmkārt,jau no tā ka māsa ir mājās,otrkārt,ka mājās esam mēs-abi vecāki un,treškārt,ka varēs sēdēt man klēpī.

Ieejot istabā,viņas uzmanība bija piesaistīta pie māsiņas,vēlējās to visu laiku mīļot,paglaudīt galviņu,bčot un čubināt.

Pirmā diena pagāja ātri,kurā ar prieku un smaidu sejā varēju vērot,kā mazās ir tik vienotas,nav greizsirdības,nav naida un asaras,tikai laime un prieks.Tā turpinājās arī nākamās dienas,kurās uzmanība tika vērsta pie māsiņas un to audzināšanu.

Pirmā iesauka no māsiņas.

Kādu dienu veicot rīta toaleti mazajai uz pārtināmā galdiņa,ļauju tai veikt gaisa peldes,uzlikta ir vien cepurīte saulaini dzeltenā krāsā,klāt veikli piecilpo lielā māsa un pieliekot pie galvas rociņu mīlīgā balsī saka:"Ak tu manu mazo RŪĶĪTI" No tās dienas Nikoliņa viņu sauc par mazo rūķīti,māsiņu vai nosauc vārdā-Amandiņa.

Māsiņas dodas pastaigā.

Dodoties pirmajā pastaigā,manas rokas no ratiem bija atrautas,jo lūk mazo māsiņu jeb rūķīti gribot vizināt viņa,tā nu ļāvu viņai gūt to prieku un vizināt māsiņu,lai gan ilgi tas proces neieilga,mūsu rati ir pasmagi priekš viņas un tālāk jau lūdza,lai palīdzu viņai izņemt līkumus,kuri mūs piemeklēja ejot pastaigā.

Vanošanā piedālās arī māsa.

Vanošanās ir viena no patīkamākajām nodarbēm mūsmājās.Un tajās neiztikt arī bez lielās māsas,lielajā vanošanas mākslā piedalās arī viņa,ja mājās esmu viena,tad ir pagrūti,jo noturēt mazo ūdenī un palīdzēt Nikolai mazgāt maziņo ir diezgan neiespējami,tad talkā saucu mammu,bet ,kad mājās ir vīrs,tad mums tā nodarbe ir pati feinākā,kas vien var būt,visi čubinām un vanojam mazo,viņa var justies kā mazā princese,kura tiek lutināta no visām malām.

Mammu,māsiņa grib ēst!!!

Pēc gulēšanas,kad māsa sāk čīkstēt,tad pirmais ko Nikoliņa dara ir skrējiens pie manis ar saucienu:"Mammu,māsiņa grib ēst,DOD viņai pupu." Rūpes par māsu ir bezgala lielas,tiek parūpēts par visu,lai viņai nav garlaicīgi.

Dziesmas un vakara pasaka māsiņai.

Ik dienas Nikola pie manis griežas ar lūgumu,lai ejam māsiņai padziedāt dziesmiņas,to viņa dara ar lielu laimi,vēlmi un prieku.Katru dienu,kad mazā ir ielikta lielajā gultā,Nikola prātīgi noguļas blakus māsai un sāk stāstīt pašsacerētas pasakas,tās top uz vietas.Stāsta par kaķiem un suņiem,par lāčiem un zaķiem,par visu,ko viņa dzirdējusi bērnudārzā un visu ko viņa pazīst.Strādā arī fantāzija,jo klausoties viņu pasakās rodas jautājumi,kurus labāk neprasīt,bet vien noklusēt un pasmaidīt.

Šobrīd esmu laimīga un ar greizsirdības lēkmēm nesaskaramies,ceru,kad mūs tādas nepiemeklēs,bet ja nu tomēr-ceru kad tām tiksim pāri viegli un ar savstarpējo sapratni.

Kā jūsu bērni pieņēma mazākos ķipariņus?Pastāsti!

Baiba.