12.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Follow my blog with Bloglovin

Ak, jā. TAS nu ir noticis. Mūsu dēlam ir 1 gads! Pie velna to nekārtību mājās, kas palikusi pēc vakardienas kolosālās ballītes, ķeršos labāk pie gremdēšanās atmiņās!

Vēl pēdējo reizi ļaušu vaļu sistemātiķei sevī un iekategorizēšu (ir tāds vārds!?) norises Miķeļpelītes un mammas dzīvē.

Speciālisti.

Tā kā 11.mēnesī improvizēju, tad neesmu droša vai pierakstīju ļoti svarīgo informāciju par svaru un augumu. Pie dakteres nebijām, mērījām paši, sanāca 10,3 kg un 76 cm! Arī pāris dienas pirms jubilejas nomērīju pati (nu tak lai var ielikt jubilejas posterī!) - 10,6kg un 79/80 cm, būs ļoti interesanti salīdzināt ar mērījumiem, kas tiks veikti pie dakteres :) [ Dakteres mērījumi bija 10,6 kg un 78,5 cm, bet tā kā redzēju, ka Miķelis neiztaisnoja ceļgalu, tad palikšu pie saviem 79 cm :) Galvas apkārtmērs 47 cm, krūskurvis 48,5 cm). 

Šodien (t.i. 1 gada un 1 dienas vecumā) devāmies pie acu ārsta - vedu Miķeli pie Dr. Alsbergas uz Saules veselības centru Brīvības iela 68. Acu ārsts ir tiešās pieejamības ārsts, tāpēc nosūtījumu nevajag un vizīte 1 gada vecumā ir profilaktiska un ieteicama! Daktere, rotaļājoties ar Miķeli, pārbaudīja redzi, tad iepilināja actiņās un 20 min bija jāuzgaida. Mans ieteikums - ņemiet līdzi kaut ko bērnam interesantu un kādu paša mantiņu. Uzgaidāmajā telpā ir sagatavotas dažādas spēļmantiņas, bet mīkstās mantas iet no vienas mutes otrā un arī pārējās izskatās diezgan daudz ko piedzīvojušas! Pēc 20 min daktere paskatījās vēlreiz un secināja, ka ir tālredzība (+2,5), kas šādā bērnu vecumā ir pilnīga norma! Tiekamies kad Miķelim būs 3 gadi!

Vēl dosimies pie neirologa atrādīties, bet tas būs .. kaut kad, kad beidzot mamma aizies un pierakstīsies!

Attīstība.

Mēnesis iesākās diezgan čīkstīgi, Miķelis bija iebraucis pilnīgā memmītī - visu laiku vajadzēja mammai apķerties ap kāju, īdēt un nelaisties vaļā! Cerēju uz glābiņu - pastaigām, bet nē, par ārā nebija labi un visu laiku gribējās īdēt!
Ir arī labas ziņas - tas beidzās! Vienā jaukā dienā atgriezās man brīnišķīgais puisēns, mans ikdienas spēļu un pastaigu biedrs. Tas ļoti uzmanīgais un akurātais puisēns, kurš raksturā ir viesuļvētra, bet attīstībā, nu, man gribas pateikt to vārdu perfekts, bet es zinu, ka tas nav labs vārds! Es tak citreiz skatos uz viņu un man liekas, ka tajā mīļajā galviņā iekšā ir robots, ko vada manas vispareizākās domas! Es nevaru nociesties un nepateikt jau tagad - Miķelis sāka staigāt! (11 mēnešu un 3 nedēļu vecumā). Bet vēl lielāks prieks man ir par to kā tas notiek! Tas nav sasteigti, viņš ir pamatīgi pārdomājis vai ir pietiekami stabils stāvētājs, vai spēj sevi dabūt augšā no tupus stāvokļa, vai tad, ja kāds nezināms objekts trauksies viņa virzienā, vai paspēs ietupties un justies stabilāks un ja nu akurāt nedroši, tad vienmēr var pietuvināt pamperdupsi zemei! Es lieku roku uz sirds un saku, ka nevienu pašu reizi Miķelis nav muļķīgi nokritis, mēģinot stāvēt neturoties! Staigātāja karjera sākās starp stūra dīvāna malām, tie bija divi solīši, kurus, man likās, ka es pati piedomāju, jo nevar tak būt! Jā, tas arī interesants stāsts par manu intuīciju .. es, tiešām nesaprotamu iemeslu dēļ, gaidīju staigāšanu 1 gada un 2 mēnešu vecumā, ne ātrāk. Plānojot ziemas zābaku iegādi man likās, ka nevajadzēs, jo cik tad vairs tā ziema būs, kamēr sāks iet! Nu neko .. tā jau tikai vēl viena tāda reize, kad es saprotu, ka neko saprast ar bērnu nav iespējams :) Bet turpinot .. tālākās staigātāja gaitas norisinājās ar tēti - kad tētis vakarā, nostājies drusciņ atstatus no Miķeļa, paaicināja viņu ar izstieptām rokām, Miķelis paņēma un sāka iet pretī! Un tad jau viņam likās, ka tā ir spēle! Un, kas atkal pārsteidza mammīti - nevis ātri noskrien savus 3 soļus un iegāžas tētim rokās, nē! Pavisam, pavisam maziņus, pavisam pārdomātus, pavisam mīļus, 6 solīšus un tad apķeras tētim ap kaklu ( un tad pats applaudē un skatās vai mamma redzēja un arī saka, ka malacis :)). Līdz pienāca diena, kad ieraudzīju Miķeli soļojot istabas vidū! Atkal absolūti pārliecinoši, lēnām, drosmīgi un ar rezerves plānu, ja nu kāds objekts strauji tuvojas! Pirmā gada jubilejā cēli iesoļoja (pat uzvilku kurpes) :)

Ā, nu ja, par kurpēm tak arī vesels stāsts! Man negribas nevienam uzspiest savu viedokli, bet man tomēr gribas pastāstīt par informāciju kādu es esmu salasījusies par pirmajiem apaviem. Pirmkārt - apavi ir vajadzīgi tad, kad bērns patiešām, patiešām staigā. Mājās apavus vispār nevajag (atzīšos, ka es citreiz uzvelku, jo vēl neesmu nopirkusi zeķes ar gumiju apakšā, lai neslīdētu un pagaidām grīdas ir vēsas!) - pamēģiniet uzvilkt savus zābakus un tad parāpot!!! Un pamēģiniet bērniņam uzvilkt apavus un paskatīties tajā izmisuma pilnajā sejā :) Miķelis diezgan ilgu laiciņu heitoja visa veida apavus, nu, kad pats smuki iet, tad laikam sapratis, ka vajag gan! :) Nevajag iespiest potīti, ļaujiet attīstīties saitēm un muskuļiem (cik forša sajūta ir, kad ilgāku laiku pasēž uz vienas kājas, iespiestas starp dibenu un dīvānu!? ). Supinatoru arī obligāti nevajag, lai kājiņa jūt pa kurieni staigā, reljefu, tas viss attīsta!

Kādi vēl jaunumi attīstībā!? Es oficiāli paziņoju, ka šis mēnesis ir attīstības bomba, tieši tādas psihiskās attīstības! Es pat nevaru uzskaitīt visu, kas jauns - iemācījies runāt pa telefonu (par telefonu labi der arī tēta čība), spēlējas ar slotu, ar mikroviļņu krāsni (jo atverot/aizverot durtiņas iedegas gaismiņa! - jā, vienu reizi pirksti palika durtiņās, bet laikam jau, ka būs bijusi mācība, jo tagad visus smuki paņem nost pirms aizcērt durtiņas! Paijā un ķemmē kaķi, vispār dzenā pa visu māju un galīgi dulls palika, līdzko ierauga Mimi pie apvāršņa. Labi, ka uzreiz ieslēdzas prieka sirēna, ta Mimis zina, ka jālaižas lapās! Nav jau tā, ka nebūtu sakāvušies! Vienu reizi pētīju kā Miķelis, izlikdamies, ka tikai palasīs grāmatiņas, kas atrodas pavisam blakus Mimim, mēģināja ar rādītājpirkstu pieskarties kaķa degunam .. Mimis pacēlies divkājās, acīs pilnīga watafak izteiksme, bet neko - pieskarās, palaida savu prieka sirēnu un ar to arī šī epizode beidzās. Ne tik veiksmīgie momenti beidzas ar to, ka Mimis uzšauj Miķelim (bet man šķiet, ka bez nagiem, jo īsti neesmu redzējusi skrāpējumus!) pa rokām un pats notinas, ja redzu kādu cīņu, tad Mimi tomēr dzenu prom (un izstāstu, ka ja kaut kas nepatīk, tad ir jāiet prom. Ziniet taču, ka galvenais ir runāt, RUNĀT!). Mimim ir tāda forša rotaļlieta - stibiņa ar kkadu mantu galā, cik forši, ka tētis Miķelim iemācījis kā tā jākustina. Man tak gandrīz acis miklas palika, kad es ieraudzīju kā Miķelis, ieraudzījis Mimi, uzreiz meklē stibiņu un kustina to tāpat kā tētis .. un Mimis pavilkās!! Tāda azartiska nodarbe ir mēģināšana tikt dīvāna, kurš nav no tiem zemākajiem, pārsmieties var - tā kā pelmenis! Ar izkāpšanu ir vispār mistika - vienu nedēļu māk, nākamajā tēlo, ka ni un ni! Labi, ka šobrīd esam periodā, kad māk!

Rudentiņš ir bagāts vīrs, rudentiņš ir Miķeļa gadalaiks, tāpēc iepazīstinu viņu ar dabas veltēm. Top, top, top ir kastaņi! Mēs abi divi gandrīz vai atkarīgi bijām no kastaņu lasīšanas, tik foršs tas moments, kad ieraugu un caps, maisiņā! Tā mums ir pilna māja ar viņiem, Miķelim patīk salikt mazākā trauciņā, kuram neliels caurumiņš, pa kuru jābāž iekšā. Lai interesantāk, tētis pievienoja izlasei arī ķiploku (kas obligāti jānogaršo!). Ā, nu tas arī - Miķelis kastani pagaršoja, atzina par pretīgu esam un viss, īpaši vairāk mutē nebāž, tāpēc es nebaidos, ka varētu aizrīties. Mazos nelieku viņa spainīti, tas gan! Labi, ka Facebook ir ietagošanas iespēja, tā es uzzināju par nākamo līmeni - spagetti un caurduris, he he.

Absolūts Miķeļa raksturlielums tieši gada vecumā ir rādītājpirksts - mazais, uzstājīgais pirkstiņš, kas nāk komplektā ar tādu balss intonāciju un dvesienu - khhm, kas bez liekām pārdomām vēsta vēlmi kaut ko uzzināt, kaut ko dabūt savās rociņās. Tā mēs tagad dzīvojam - Miķelis parāda, es nosaucu kas tā par lietu un ja akceptēju varbūtību ar to spēlēties, tad pasniedzu! Un man likās, ka šis būs baigi interesanti, bet apnika jau dienas vidū!

Tētis galīgi sapriecājies, ka Miķelī atgriezusies vēlme dejot! Pavisam, pavisam agrāk viņam tas ļoti patika, tad bija liela pauze un te atkal viņu uzrunāja PSY - gentlemen dziesma un jau pie pirmajiem akordiem aiziet dziļie pietupieni ritmiska kratīšanās! :)

Sāpju punkts mūsmājās ir kļuvuši gaismas slēdži. Ak, nu lūdzu iesakiet ko darīt, lai mazais pintiķis visu laiku neslēgtu ārā gaismu un vēl bonusā iemācījies, ka to balto virsmiņu var itin labi noraut nost un tad - ūūūū - parādās kolosāla vietiņa, kur kaut ko iebāzt! Tikpat sāpīgs ir bateriju jautājums. Pultis ir nenovaldāms objekts un kad tas lido uz otru istabas galu, tad, visbiežāk, baterija lido vēl kaut kur. Smieklīgi gan bija, kad pirmo reizi ieraudzīju, ka mazais cilvēks ļoti labi visu ir nopētījis un zina kas jādara ar baterijām, kas nomaldījušās - jāievieto tās atpakaļ pultī! Nu lepna biju, lepna! Visādi citādi baterijas ir drausmīgs objekts, kuru nevienam bērnam nevajadzētu aiztikt. ahh.

Attīstības nobeigumā es gribēju pateikt, ka nevadājiet bērniņus aiz rokām, paceltām gaisā. Es pati biju pārsteigta, kad to uzzināju, jo tā ir klasika, ko esmu redzējusi, bet tas ir ļoti, ļoti nepatīkami mazajam cilvēkam un varot iedzīvoties arī nejaukā tonusā! Vispār jāmācās ļaut pašam apzināt robežas, savas spējas un prasmes .. ir tik grūti neiejaukties!

Miedziņš.

Miķelis = tas mazais puisītis, kurš heito miedziņu. Ja nu reiz ir kāda problēma, kura mums abiem velkas līdzi, tad tas ir miegs. Pa dienu īpaši aizrauties negribas puisēnam, līdz ar to miegs sadalījies divās daļās - viena ap plkst 12 (jeb kādu 1,5h pēc pamošanās), otra kkur ap 17.

Citreiz var redzēt, ka puisēnam dikti nāk miegs, ka pats to saprot, paliek tāds kluss, kluss un rātni iemieg. Citreiz par to ir jāzina visam rajonam un tāpat neiemieg!

Nakts dzīve mums ir lustīga! No 5 mēnešu un 1 nedēļas vecuma, ar nelielu pauzīti 8 mēnešu vecumā, Miķelis naktīs ceļas 5-35x! Es nepārspīlēju un nedramatizēju, goda vārds! Ja varētu nosaukt dažas labākās lietas, kas ir izdevušās mammas lomā, tad es noteikti nosauktu izturību negulēt naktīs :) Un otrais būtu krūts barošana (kas vēl norisinās). Trešo es padomāšu!

Tomēr katram mākonim ir zelta maliņa un katrs pats savas laimes kalējs, tāpēc izlēmām, ka jāsāk procesa virzība un gulēt likšanu uzticēju vīram. Sākumā likās, ka būs traki, bet vispār nemaz! Es nezinu ko viņš tur, guļamistabā dara (jo es tur nerādos tajā laikā), bet viņam ļoti labi sanāca un nu jau tā ir tradīcija, par ko esmu priecīga, jo iegūstu vairāk brīvu laiku!

Ņamma.

Nu jau patiešām varu nosaukt tikai tās lietas, ko Miķelis neēd - tas ir tīrs govs piens, šokolāde (kgan dzimšanas dienā atrada šokolādes cepumu, kas kādam bija izkritis un parādījās mammītei ar brūnu muti:)), garšvielas, medus, daudz cukuru saturošas lietas - saldumi, dzērieni, sulas. Par sulām paturpinot, tētim un Miķelim ir jauns rituāls - dzert drusciņ, pašu apakšiņu pudelītei ar ābolu sulu, pa virsu silts ūdens un aiziet visa pudelīte tā, ka pamirkšķināt nepagūst! :)

Brokastis bieži vien ēd pats, mammai sirmi mati un diezgan padaudz darbiņš pēc tam, bet nu tā ir mīļākā spēlīte - īstais trauks, īstā karote, tad jāpaņem imaginārais ēdiens un jāuzcienā kāds un, protams, jāpaēd pašam. Jāsaka, ka uzticība atmaksājas, jo šādi pats savā nodabā spēlējas diezgan ilgi (vai līdz brīdim kad šķīvi met pa gaisu un mamma evakuē).

Ļoti patīk ēst stāvu un piegrūzt muti pilnu, pilnu un, kad apnicis, tad to visu izvandīt ārā un dīkt nākamo! Es jau esmu pieradusi, ka pie kājām pielipis kāds gurķis vai maizīte!

Tieši jubilejas dienā nolēmu, ka jāmēģina naktī nedod pupiņš. Cīņa bija, sākumā garāka kā gaidāms, katrā nākamajā jau uzvarētājs bija zināms sākuma un tā viena pozitīva nakts manā kontā! Protams, ka pēc pirms-ballītes nakts, kurā ar vīru aizvilkāmies gulēt 4os naktī un cēlāmies 8os no rīta, otru tādu negribējās, bet lēmums ir lēmums. Tak jāmāca bērniņam, ka tik viegli no saviem lēmumiem atkāpties nevar! :)

Visādi citādi.

Kad palika vēsāks laiks, secināju, ka nav tāda laba cepure, bet kaut kāda atradās (ar šņorītēm, lai nevelk nost, ahh, tā tak arī mums problēma!). Miķelis izskatījās pēc tāda bēbīša! Es jau tā visu mēnesi biju staigājoša nostaļģija, bet kad ieraudzīju tādu bēbīti, tad vispār gribējās apstādināt laiku! Aizdomājos par to, cik ļoti tomēr mēs, mammas un tēti, gribam, lai ātrāk rāpo, lai ātrāk staigā, lai ātrāk runā (man pat ir teorija, ka attīstības ātrumu nosaka mammas domas, hi!). Un tad, vienā jaukā dienā (piemēram, gada jubilejā!?) saprotam, ka, bāc! bet viņš jau nemaz neļaus man to bēbīša cepurīti vairs vilkt, tūliņ vispār vairs neko neļaus vilkt. Citreiz es par šo aizdomājos, uzvelku savam Miķelim bēbīša cepurīti un ejam pastaigā :)

Bijām Zentenē, kur Miķelis vispār nekad nebija bijis! Uz kartupeļu talku. Miķelis bija liels palīgs, labi nāca miedziņš un kārtīgi izklaidēja/nodarbināja mammu brīvajos brīžos!

Miķelis pirmo reizi bija pie friziera! Tā reize, kad tētis 6 mēnešus vecumā apšņikāja sānu, neskaitās! Izvēlējos doties uz Misha the barber, jo pirmo iepaidu par situāciju, kad kāds ložņā pa matiem, man gribējās Miķelim parādīt tādu pozitīvu! Un izdevās! Protams, ka pētīja kas tur aiztiek visu laiku galvu, un kutēja un sastinga, kad paņēma mašīnīti (kura tomēr vērtējama, kā ļoti klusiņa!), bet tomēr mašīna, kurā sēdēja, mantas, kuras pienesu vienu pēc otras un mīļākā dziesmiņa mammas telefonā - tas viss ļoti labi līdzēja!

Noslēdzošie vārdi.

Jā, nu tā jau laikam sanāk, ka ir jājūt robežas un tagad jāliek punkts milzīgai un bezgala mīļai "sērijai", kas saucas mazās mēnešu jubilejas. Tādas vairs nebūs un nebūs ikmēneša rakstiņi. Bet noteikti būs kas cits. Vispār fantastiski, ka Miķeļa svētki sakrīt tik tuvu viens otram, tādā skaistā gadalaikā kā rudens. Nedaudz paspēja jau uzmākties ilgas pēc vasaras un tā kā drusciņ vēlme pēc Ziemassvētkiem, un šeku-reku, vesela svētku parāde ierāva sevī un vispār neļāvane ilgoties, ne atcerēties! Ceru, ka Miķelis izaugs liels un ar viņu būs tāpat - svētki ieraus savā prieka virpulī!