10.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Ar katru mēnesi aizvien vēlāk sanāk salikt punktus uz i ikmēneša rakstiņam. Nākammēness labošos, goda vārds! Jau tagad katru dienu pierakstu, lai tad, kad pienāks mēnešu maiņas diena, varētu nospiest pogu publicēt! Jā, man patīk apņemties! Bet tikmēr šomēnes:

Speciālisti.

Nolēmām, ka arī šomēnes aiziesim pie dakteres, lai Miķeļpelītes mammai nav jāsatraucas vai šomēnes svars nācis klāt pietiekami! Jāsatraucas nav! Puisēns pieņēmies par 500g, sasniedzot jau 9800g - mūsu optimālais svars 10,5kg gada vecumā liekas diezgan reāls cipars! Daktere Miķelīti nemērīja, to izdarījām paši mājās - vispār nesaprotu kā tas darāms. Pirmais cipars tētim sanāca 79cm, teicu, ka nevar būt, tad nu nākamies variēja robežās 74-76 cm! Tā kā visbiežāk minēja ciparu 76, tad pie tā arī paliksim :). Daktere sarāja par dzīvošanos vīrusu tuvumā (sīkāk skatīt turpinājumā), bet man liekas, ka labāk tagad, palēnām un nenopietni, nekā turēt mājās, ārā nelaist un tad, kad uzsāks bērnudārza gaitas, tad krist izmisumā, ka viss līp klāt. Nezinu! Dzīvosim - redzēsim kā būs!

Šomēnes bijām atrādīties neirologam (2 mēnešu vecumā kā sākām iet paaugstināta tonusa un asimetrijas dēļ, tā tagad jāparādās ik 3 mēnešus!). Galva sasniegusi 47 cm, kas ir normas augstākā robeža. Nu ko darīt, ja tik daudz kam jāsatilpst iekšā!? Diezgan aktuāls pēdējā laikā ir jautājums par to vai ļaut/neļaut bērnam pāragri celties kājās .. vieni saka kategorisku nē, otriem vienalga. Neiroloģe teica tā - normas variantā bērns to pēc definīcijas drīkst sākt darīt no 9 mēnešiem līdz 1,5 gada vecumam, taču, ja visas lietas, kas ir pirms tam (velties uz abām pusēm, rāpot, sēdēt) kārtīgi apgūtas, tad bez stresa, mammīt! Nu ko - ja neirologs saka, ka bez stresa, nu tad točna bez stresa, mammīt!

Attīstība.

Pēc pagājušā mēneša lielajiem lēcieniem tā vien likās, ka nu varētu iestāties pauze, bet izskatās, ka nākamā pauze būs tad, kad apņems sievu un cels savu māju :) Miķelis ir palicis ļoti kustīgs, parāpo, apsēžas, pačubinās, atkal ceļas, lai rāpotu tālāk un pieceļas un apsēžas un bļauj un bļauj un bļauj. Jā, neticami skaļa balss tam mūsu mīļajam puisēnam. Protams, ka es katru dienu iedomājos par to, ko diez domā kaimiņi! Ja viņš ir priecīgs, viņš spiedz, ja viņš ir bēdīgs, viņš spiedz! Pats nepatīkamākais ir tas, ka citi bērni no šīm skaņam ļoti nobīstas un sāk raudāt. Ahh! 

Memmīša periods, šķiet, ka būs sasniedzis maksimumu, nu tā kā vajadzētu samazināties! Es ceru! Man, protams, ka ļoti patīk, ka mani tā gaida, bet es nedaudz baidos par robežām, cik tālu tas tā var iet! 

Puisēns izdomājis, ka mantas var paņemt līdzi, bet nebija paredzējis, ka tas būt grūti savienojams process ar rāpošanu, tāpēc ir diezgan amizants skats, kad kaut ko rokā paņēmis, mēģina rāpot uz priekšu uz elkoņa! Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš izdomāja, ka mute ir liels palīgs un gandrīz visu var nest mutē! Skats, protams, vēl jocīgāks! 

Abiem ar tēti ir jauna spēlīte - tētis dipinādams aizskrien uz bērnistabu, paslēpjas aiz durvīm. Miķelis uzreiz saprot kas par lietu un dzenas pakaļ. Diezgan laiciņš pagāja, kamēr saprata, ka tēti vienmēr var atrast aiz durvīm :) Tik forši ienāk istabā un skatās uz visām pusēm, meklē! Mazais špicbuks! 

Pie mums bija atnākusi ciemos mana kolēģe Ilze, Miķelis, kā jau parasti, izrādījās un šoreiz pārspēja pats sevi, ņēma un paspēra solīti sāņus, turoties pie dīvāna (20.07). Tajā dienā vēl likās, ka varbūt samisējās, bet pēc divām dienām jau dzenāja pulti pa dīvānu no viena gala līdz otram! Aij, cik nostaļģiski! Vienā jaukā dienā viņš skries mums pretī bērnudārzā, bet tikko taču vēl gulēja un kustināja kājiņas! 

Citreiz tētis saka - šito tu pieraksti savā grāmatiņā, šodien viņš izdarīja to un to! Obligāti jāatzīmē, ka 07.08 Miķeļpelīte iemācījās stipri samīļot. Jap. Tā sajūta, kad SAVA bērna rociņas stipri apķeras ap kaklu ir klāt. Es jau tagad zinu, ka tad, kad pievienosies tie 3 maģiskie vārdi, es pilnīgi noteikti pinkšķēšu! 

Tik liels, tik gudrs, tik priecīgs, tik pieaudzis. Mūsu puika! 

Miedziņš.

Tad, kad sākas sliktie laiki, tad tie labie baigi ātri aizmirstas! Jā, mēneša beigās pie mums ir atgriezies riebīgais visu-laiku-ceļos-un-īdu nakts bubulis. Tās tiešām nav tikai 5 reizes, tas velkas kā garš murgs nakts garumā, aiz tā, cik ļoti gribas gulēt, es mīļā miera labad dodu pupiņu, tad man ellīgi sāp mugura, jo viņš negrib laisties vaļā, bet tā tomēr sanāk piespiedu poza, tad es naktīs īdu vīram, ka dabūs man apmaksāt muguras masāžas un tad mēs atkal krītam agoniskā miedziņā līdz nākamajai reizei. No rītiem gan tā gulēšana sanāk ilgāka, jo Miķelim, saprotams, ka nāk miegs! Visu nakti taču ir noīdējis! Mēneša sākumā noteikti bija labākas naktis! Es vairs neatceros kā tas bija, bet man liekas, ka bija! Varbūt kādudien es sapratīšu kāpēc tā tas bija, pagaidām man atliek izturēt! 

Miegs pastaigu laikā īpaši nav mainījies - viņa nav :) Citreiz pats aizmieg un paguļ kādu push, citreiz kašķējas, varbūt tiešām cer, ka ņemšu ārā no ratiem, bet viņam neizdosies, šajā jautājumā es palikšu nelokāma! Parasti beigās tāpat atlūzt! 

 Ņamma. 

Esmu atklājusi, ka biezeņi var iet dēt (tavu brīnumu!) un arī gabaliņi, kas uzlikti uz šķīvīša vai novietoti viņam priekšā - var iet dēt! Bet gabaliņš, kas tiek pasniegts pa vienam - ooo! Kas tad tas ko mazās Miķeļpincetītes var mēģināt iestumt mutītē? Gaume ir absolūti neparedzama - vienu dienu kartupelis ir ņom ņom ņom, otru dienu pilnīgi neēdams objekts! Man ļoti iegaršojies kolrābis! Vienmēr pielieku katliņā un ja Miķelis izbrāķē, tad pati gardu muti noēdu! 

Brokastīs ēdam pārsvarā auzu pārslu putriņu ar banāniem un āboliem, es pārslas apleju, tētim labāk patīk vārīt! Miķelim patīk ēst - katram savs darbiņš! 

Dažas dienas pirms mēnešu mijas izlēmu, ka pienācis laiks kādam piena produktam, lai dažādotu ēdienkarti! Ņēmu bezpiedevu lakto, bēru klāt mellenes vai banānu vai ābolu vai bumbieri vai avenes vai meloni utml. Tad es izdomāju, ka tas viss būs daudz krutāk caur salmiņu. Sēdējām abi uz zemes un mēģināju ierādīt un iestāstīt kas ir salmiņš un kā ar to rīkoties. Es pat nezinu kuram no mums tas viss likās smieklīgāk, bet rezultāts (pēc diezgan ilga cīniņa) tomēr sekoja! Pēc tam uzzināju, ka citas mammas to darīja īzī - salmiņu piedāvāja uzreiz pēc smūtija paciņā, tad atmiņā ir palikusi sūkšanas kustība! Ar nākamo bērnu gan būs īzī :) 

Mēs diezgan bieži apstājamies un skatamies kā tas mazais cilvēks cītīgi košļā, kā ņukā iekšā to gabaliņu, kā izaudzis, pieaudzis, kāds gudrs un labs mums! 

Visādi citādi. 

Jūlija vidū veselu nedēļu pavadījām laukos, kur tiiik daudz ko varēja samācīties! Vecākais brālēns (1g11mēn) riktīgs gudrītis palicis, visādus stiķus un niķus rāda priekšā, sunītis, kurš nemūk kā Mimis, kad uzkliedz un zāle, zāle, zāle! Vispār jau ar laikapstākļiem īpaši nepaveicas un tad vēl nepaveicās ar to, ka slimība noķēra visus strīpiņā! Vispirms brālēni dabūja iziet cauri 3 dienu kakla vīrusam un tad nāca kārta arī Miķelim.. Pirmā pieredze ar augsto temperatūru - ak, cik labi, ka tas notika pie māsas, kura pat naktī nāca interesēties un palīdzēt, ja vajadzīgs! Pievienojās kakla sāpes, kuru dēļ Miķelis atteicās ēst, pat pieniņu ne! Vispār jau tās bija smagas dienas. Man gribējās uzrakstīt tur un tad tās sajūtas, bet es biju pārāk aizņemta ar raizēšanos. Es zināju, ka pie augstas temperatūras nekādā gadījumā nedrīkst sasegt un nevajag arī biezi saģērbt, lai organisms nepārkarst. Es noliku vienā pamperā sev blakus! Nākamā dienā pievienojās drausmīga, nu tiešām drausmīga siekalošanās (lacīte bija slapja minūtes laikā!), nofotografēju palagu, kas bija cauri slapjšs un sūtīju foto māsai. Viņa pajautāja kāpēc Miķelis tik plikiņš! Kā!? Vai tad tā nav jādara ja temperatūra? Aij, es kādu stundu pinkšķēju un pataisīju slapju arī spilvenu, par to, ka es kā muļķe saldēju bērnu, protams, ka ne jau tik pliku, nu protams! Un ja nu tagad tāpēc būs pieķēris vēl ko klāt vai būs aizgājis dziļāk viss process? Baigā ragana tā sliktā pieredze! 

16.jūlijā mums bija ieplānotas krustabas Miķelim. Tā sanāca trešā slimības diena - pēc brālēnu pieredzes vajadzētu smagākajam būt aiz muguras, bet kā būs? Atcelt pasākumu? Taisīt? Tik grūts lēmums, īstenībā. Izlēmām, ka netaisīsim, tomēr veselība svarīgāka. Tad pārdomājām, taisīsim! Miķelis dzīvosies pa māju, kamēr viesi varēs pačalot dārzā, uz rituāla daļu ņemsim ārā. Izlemts. Taisam! Es vispār vairs ne mirkli nešaubos par to, ka mūsu lēmumus bīda kas augstāks! Jau iepriekšējā vakarā Miķelis atdzīvojās, pirms miega sāka ālēties. Krustabu rītā pamodās jauks, mīlīgs, smaidīgs, omulīgs un samērā vesels bērns ar 7.zobu mutē (nu, vismaz mazu kripatiņu, kas izspiedusies no smaganas!), kas pamatīgi noreducēja siekalu apjomu! Krustabas .. tas ir kas fantastisks. Es noteikti uzrakstīšu, es tikai sagaidīšu īsto sajūtu un īsto laiku. Bet fantastiski, tiešām. Visa diena mums izdevās ļoti laba no A līdz Z! Nabaga puisītim atkal slimība sakrita ar zobu šķilšanos, pēc nedēļas (23.07) zobu rotai pievienojās 8.kareivis - nu ir 4 vienā frontē, 4 otrā! 

Vēl pabijām Miķeļa mammas māsīcas vīra 30 gadu jubilejas pasākumā. Sākumā domājām, ka nebrauksim, jo sakrita vairāki pasākumi vienā dienā, bet tad atcerējāmies, ka apsolījām sev, ka veidosim ģimeni, kas visur dodas kopā un parādīsim citiem, cik forši bērniņš papildina ģimeni, pasākumu un piedzīvojumus! Mums izdevās, nu man jau liekas, ka atkal riktīgi forši sanāca! Miķelis bija pārsvarā omulīgs, ķircināja omes un valdzināja meitenes, pat jubilārs izteica komplimentu par aktivitāti! Un nākamajā dienā, kad visi tādi saguruši, tāds mazs, mīļš svaigs gurķītis ir kolosāls!  Miķeļpelītei ļoti patīk ballēties - viņam patīk dziedāt un patīk dejot, patīk neiet gulēt, ja apkārt citi ballējas un nu arī ļoti patīk rādīt Attā - no tik daudziem bija jāatvadās, ka nebija jau citi varianti kā iemācīties rādīt un teikt "Attā" :) (29.07, ja kas). 

Nobeigumā.

Es citreiz iebuhņīju vīram un saku - nu beidzam, mēs jau tā kā opīši te abi, jo kārtējo reizi stāvam un skatamies virsū mūsu puisītim, burtiski var redzēt kā tieši te un tieši tagad izmainās seja, kā viņš aug, cik viņš gudrs paliek, cik interesants sev un mums! 

Man bija lielisks piedzīvojums - mazas, mīļas māsīciņas sagaidīšanas laime, kurā es varēju piedalīties no A līdz J! Atbraucot mājās es apsēdos un secināju, ka te jau arī ir tā laime, pēc kuras mēs katru dienu skrienam. Viena laimīte guļ izlaidusies dīvānā, jo nesagaidīja mammu, otra laimīte uztaisījis ēst, trešā laimīte tikko paveica zvērīgu darbu, vēl dažas laimītes juta līdzi katru sekundi.