Virtuāls kautiņš par konfekšu paciņu saturu

Ziemassvētku tuvošanās iezīmējas ar aktivizēšanos vecāku čatā. Jā, mums tāds arī ir, lai gan bērnudārzā bez tā lieliski iztikām, taču skola nu man nesusi jaunu pieredzi.

Jau aptuveni divas nedēļas mūsu čatā dienā iebirst simtiem ziņu, tāpēc mans telefons dažkārt sāk neapmierināti šķaudīt, jo pat viņam tas ir par daudz. Par ko tad ņemšanās? Par labāko paciņu bērniem! Kamēr vieni grib iepirkt tās Laimas veikalā, citi priekšroku dod lētākam nezināmas izcelsmes variantam, bet vēl kāds ierosinājis, ka paciņas vajadzētu gatavot pašam. OK, ja gatavojam paši, tad tas būtu lētāk, varētu arī nopirkt tieši tādas konfektes, kā bērniem tiešām garšo. Bet! Bet nekas nav tik vienkārši, kā izklausās. Izrādās, ka viens bērns neēd Lācīti ķepainīti, kādam atkal tā ir vismīļākā konfekte, bet viņš ne acu galā nevar ciest Vāverītes. Lūgtum, sagatavojiet paciņas pēc katra individuālajām vēlmēm. Pie velna, vecāki! Jo tālāk, jo trakāk. Nebiju domājusi, ka vienošanās par tik vienkāršu jautājumu kā bērnu Ziemassvētku paciņas var izvērsties par tikpat sarežģītu jautājumu kā valdības sastādīšana, kad katrs deķīti velk uz savu pusi.

Paralēli konfekšu čatam apgriezienus uzņēmusi arī diskusija par klases audzinātājas dāvanu. Jā, mēs skolotāju dienā uzdāvinājām ļoti apaļu dāvanu karti, bet nu kārta atkal nākamajai. Loģiski, ka summa nedrīkst būt mazāka par iepriekšējo, jo tas būtu apkaunojoši, klases audzinātāja taču mūsu bērniem ir kā otrā mamma. Ziniet, izrādās, vienoties par dāvanu audzinātājai ir daudz vieglāk nekā konfektēm paciņām, jo visi kā nohipnotizēti māj ar savām virtuālajām galvām, sakot, ka vēl pāris eiro klāt Ziemassvētku izdevumiem ir ļoti OK, jo tā taču ir klases audzinātāja. Kā tāds aitu bars. Man gan šķiet, ka fonā ir palikusi arī daļa vecāku, kuri nav iesaistījušies šajā diskusijā, jo idejai par dāvanas summu nepiekrīt, taču neviens to nevēlas teikt skaļi, jo uzreiz tiks samīdīts un dabūs trūkties par atļaušanos izteikt savu viedokli. Es, kā jau cīnītāja būdama, gan atļāvos oponēt, sakot, ka nav OK uz katriem svētkiem dāvinām dāvanu kartes. Sakiet gan, kāpēc tad, ja dakterim es kaut ko uzdāvinu, ārsts tiek sists pie kauna staba, jo ir pieņēmis kukuli, bet dāvanas skolotājām ir norma? Un to akceptē visi.

Tad nu nedaudz atkāpāmies no konfektēm. Smieklīgākais, ka tauta kā aklas visas seko barvedim, mājot ar galvu un akceptējot kārtējo lielo dāvanu karti klases audzinātājai, kamēr ņemšanās par pāris konfektēm izvēršas par trešo pasaules karu. Paciņā tad beram lētākās konfektes, lai nebūtu lielu tēriņu, bet audzinātāju gan paceļam Anglijas karalienes līmenī, jo dāvanu karte par zemāku summu būtu aizvainojoši, apkaunojoši.

Pasakiet man, kā gan senākos laikos skolotājas varēja strādāt, ja viņas netika apbērtas ar dāvanu kartēm uz katriem svētkiem? No saviem skolas laikiem atceros, ka mēs dāvanu pasniedzām vien izlaidumā, un arī tad tā bija līdzvērtīgai tai, kādu mēs nu dāvinām uz katriem svētkiem.

Ieraugot, ka jau atkal pienākusi ziņa konfekšu čatā, matiņi uz manām rokām saslejas. Cik var ņemties par konfektēm? Patiesi, šķiet, ka izveidot valdību bija vieglāk nekā vienoties par saldumu paciņas saturu.