Spēlītes telefonā- aizliegt vai atļaut? Atļaut, bet ierobežot

Mūsu pirmklasnieks ikdienas saziņai izmanto pulksteni- tas ir ērti, jo varam vajadzības gadījumā sazvanīties, varu dzirdēt, kas notiek dēla tuvumā un arī redzēt kartē viņa atrašanās vietu. Kartes funkcija gan dažkārt pieviļ, bet ne par to stāsts.

Protams, ka dēlam jau sen bija liela vēlme pēc sava telefona. Patiesībā, ne tāpēc, lai varētu sazvanīties ar draugiem vai izmantot sociālos tīklus (par tiem viņam pagaidām vēl nav ne mazākās nojausmas), bet gan lai spēlētu spēlītes. Ierobežot vai atļaut?

Pēc gadījuma, kad dēla maciņš tika iztīrīts līdz pēdējam centam, ja godīgi, man nav vēlmes viņam uz skolu dot līdzi tik vērtīgas lietas kā telefons. Lai arī lietots un vecs modelis, tas tik un tā var būt kārdinošs kumosiņš citiem. Tāpēc ar vīru esam nolēmuši, ka pagaidām izlīdzēsimies ar pulksteni un uz skolu telefons līdzi netiks dots, lai arī citi klasesbiedri tos ņem, lai pirms stundām vai pēc stundām paspēlētu spēlītes.

Ja runājam par spēlītēm, tad esam atraduši risinājumu. Dēls ir ieguvis tiesības izmantot manu veco telefonu, kurš vairs nav tik jaudīgs, lai man sekmīgi kalpotu ikdienas darbos, taču ir gana labs, lai varētu spēlēt spēlītes. Telefons bez SIM kartes, ar iespēju pieslēgties tikai mājas internetam. Dēlam iebildumu pret to nav, jo galvenais ir tas, ka viņš arī tāpat kā klasesbiedri var sekot līdzi spēļu pasaulei un komunicēt par jaunākajām spēlēm. Pretējā gadījumā, domāju, viņš kļūtu par sava veida atstumto, jo nespētu ielauzīties pārējo klasesbiedru sarunās. Un, ziniet, sarunas tiešām ir tikai par un ap spēlēm. Par dzīvībām, iegūtajiem varoņiem, kaujām utt.

Loģiski, interneta pasaule ir ļoti plaša un tajā nebūt ne viss ir skaists un rožains, tāpēc mums ir savi ierobežojumi. Telefonam esam ieviesuši opciju, ka dēls pats nevar bez mūsu ziņas ielādēt nevienu spēlīti. Respektīvi, ja viņš vēlas ielādēt spēlīti, mums ar vīru par to uz telefoniem atnāk paziņojums – varam izpētīt spēles saturu, nosacījumus un tad pieņemt lēmumu- apstiprināt ielādi vai noraidīt. Tā esam izvairījušies no dažādām nejēdzībām, maksas spēlītēm u.tml. Tāpat arī ir uzlikti ierobežojumi Youtube, bet, kas svarīgākais – spēļu un telefona lietošanas laikam.

Paņemot rokās telefonu, dēlam laika izjūta pazūd pilnībā un viņš tajā varētu “nosēdēt” visu dienu. Lai no tā izbēgtu, esam uzlikuši ierobežojumu, cik ilgu laiku katru dienu telefonā ielādētās spēlītes ir aktīvas. Tāpat arī uzlikts ierobežojums, no cikiem spēļu laiks aktivizējas, lai nebūtu situācijas, kad sestdienās jau plkst. 5.00 čalis sēž ar telefonu rokā.

Atzīšos, ka ne jau viss ir tik skaisti un viegli. Protams, ka pirmklasnieks nereti protestē, jo viņām šķiet, ka tik tikko ieslēdzis telefonu, bet laiks jau beidzas (es taču teicu, ka ar laika izjūtu ir draņķīgi). Neesot arī godīgi tas, ka citi var spēlēt, cik tik grib, bet viņam ir ierobežojumi. Bet šiem mirkļiem mēs kaut kā tiekam pāri, jo papildi laiku var nopelnīt arī par izmācīšanos vai kādu citu labu darbiņu.

Patlaban topā ir spēlīte Brawl Stars- par to tiek runāts visu laiku bez pārtraukuma gan mājās, gan ar komandas biedriem basketbolā, gan arī skolā. Loģiski, ka tā ir arī top tēma, par kuru tiek stāstīts man, jo tas taču ir tik svarīgi. Ko izdarīju es? Lai būtu solīti tuvāk savam dēlam, arī es savā telefonā ielādēju Brawl Stars. Ziniet, tas bija pareizs lēmums! Ne tāpēc, ka es tagad būtu atradusi jaunu dzīves jēgu vai ideālu izklaidi, bet gan tāpēc, ka esmu vēl vienu solīti tuvāk savam puikam. Viņš ir lepns, ka var mani pamācīt, palīdzēt, ieteikt, rekomendēt, bet, kas svarīgākais, palielīties saviem draugiem, ka viņam ir superīga mamma, jo viņa spēlē Brawl Stars.