Mobings skolā- gadiem ejot jau nekas nemainās

Mobings skolā- gadiem ejot jau nekas nemainās

06. Feb 12:46 SkolēnaMamma SkolēnaMamma

Kampaņa "Neklusē" vismaz Twitter vidē ir sacēlusi pamatīgu viesuli, jo ko teikt ir katram. Un sāpīgākais šajā visā ir tas, ka ar mobingu un apcelšanu ir saskārusies ļoti liela sabiedrības daļa. 

No neprofesionāļu veidotās kampaņas gan izriet, ka tam ir pat savs ieguvums - mobings ir nostiprinājis raksturu, savukārt tam, kurš bijis apcēlējs, izrādās, ir līdera dotības un viņš radis par sevi vēl lielāku pārliecību, lai to realizētu arī tad, kad ir pieaudzis. Nu, tikai darbā, vadot projektus u.tml. Es tikai no sirds ceru, ka padotajiem, sabiedrotajiem nav jācieš, jo, kā zināms, netrūkst uzņēmumu un iestāžu, kurā arī darbinieki cīnās ar vadītāju, kolēģu mobingu. Tā teikt, ar skolas sola pamešanu jau nekas vēl nebeidzas.

Ar mobingu skolā esmu saskārusies arī es. Sākot ar 5.klasi līdz pat vidusskolas beigām, neskatoties uz to, ka pa vidu es mainīju skolas. Tikai patiesi atbrīvota no tā visa jutos brīdī, kad aizvēru skolas durvis un atvēru universitātes durvis, kur viss bija savādāk- es beidzot varēju sākt dzīvot.

Kad no sākumskolas klasītēm nonācām 5.klasē, mazie pēkšņi kļuva par lielajiem, kuriem nu visas durvis vaļā un nekādu robežu nepastāv. Es biju pavisam normāls bērns- ne resnāks, ne arī tievāks kā citi. Ģērbos tā, kā nu deviņdesmito gadu sākumā ģērbās visi, - no Viļņas tirgus vestās drēbēs, bieži vien omītes adītos džemperos. Klases līderis, puisis, tolaik mani iesauca par resno govi. Viņam kā akli kaķēni pa pēdām sekoja visi pārējie klases zēni. Visi. Kur vien gāju, es tiku apsaukāta, apsmieta. Klases meitenes šajā cīņā nepiedalījās, par ko man prieks un vismaz dzīve šķita mierīgāka.

Stāstīju par pārdzīvojumiem vecākiem, kuri vērsās pie klases audzinātājas. Protams, ka tika runāts ar puiša vecākiem, bet pēc šīs sarunas turpmāk pār manu galvu nāca divtik lieli samazgu spaiņi. Vai tas mani norūdīja un padarīja stiprāku? Bļāviens, es biju pamatskolas skolēns, kurš vēl tikai attīstās, sevi meklē. Loģiski, ka bija dienas, kad es gribēju nomirt, jo zināju, ka nekas jau nemainīsies- par mani turpinās ņirgāties. Labi vēl, ka manī bija kaut cik pārliecības un ticības, ka es neesmu tā resnā govs, kā man cenšas ieskaidrot klasesbiedri. Es neuzsēdos uz diētām, nesāku badoties, tā sabeidzot savu veselību. 

Prieku dzīvē es atradu dažādu pulciņu apmeklējumos, kuros mani apsmējēji nepiedalījās. Jā, es kļuvu noslēgtāka, klusāka, nerunīgāka. Mani vienīgie draugi bija grāmatas. Skolotāji vecāku sapulcēs aizrādīja, ka esmu nesabiedriska un ļoti introverta, bet vai var būt savādāk, ja par tevi visu laiku ņirgājas?

Pēc pamatskolas nomainīju skolu, kur situācija, kā izrādījās, diemžēl neveidojās labāka. Klasē jau bija izveidojies "vecais" kodols, kurā jaunie netika pieņemti. Jau pirmajās skolas dienās man klases barveži paziņoja, lai es vācos turp, no kurienes esmu nākusi, te mani neviens negaida. Gāju mājās, raudāju, lūdzos, lai mani pārceļ uz citu skolu. Biju gatava doties jebkur, lai tikai tiktu projām.

Skolas gadus es nocīnīju. Neteiktu, ka tie būtu bijuši laimīgākie gadi manā mūžā. Manas sekmes bija labas, lai neteiktu, ka izcilas, taču draugu nebija, jo kurš gan gribēs riskēt draudzēties ar klases atstumto? Vēl pašu ieliks atstumto rindās, un tur neviens nevēlas nonākt.

Augstskola man bija kā atpestīšana un beidzot es varēju elpot. Neviens mani nesauca par resno govi, neņigrājās, neapsmēja drēbju dēļ.

Tagad pirmajā klasē iet mans dēls, un redzu, ka pa šiem daudzajiem gadiem jau nekas nav mainījies. Bērni, iespējams, kļuvuši pat nežēlīgāki. Dēla klasē ir bērnu pulciņš, kuriem viss ir atļauts, jo ar šādu audzināšanas pieeju izceļas viņu vecāki. Un šis "mums viss ir atļauts" tiek piekopts arī skolā, citus spārdot (1.klasē!!!!), bojājot citu mantas. Vienreiz pēc skolas dēls prasīja, vai viņam smirdot mute? Klases lielākais kauslis paziņojis, ka viņš ir smirdīgs. Mana sirds atcerējās savā skolas laikā piedzīvoto, dusmu uzplūdā jau sacēlās mati. Gaidīju, kas būs tālāk- vai tā būs tikai viena reize, vai arī regulāri aizvienojumi, uz kuriem noteikti jāreaģē?

Patlaban dēls par apcelšanu nav sūdzējies, taču bija gadījums, kad klases lielākais bosiks launaga laikā izrāvis viņam no rokām maizīti, nometis to zemē, sakot, ka tā maize ir pretīga. Ko dēls? Pacēlis maizīti, notīrījis un apēdis.

Uzmanīgi sekoju līdzi, turu roku uz pulsa, lai vajadzības gadījumā, ja ņirgāšanās par citiem kļūs par sistēmu, saceltu traci. Tiesa, par šo pašu puisi citu bērnu mammas jau ir sūdzējušās, uz ko puiša mamma paziņoja, ka jums tam nav pierādījumu. Protams, neviens jau nefilmē maizes izraušanu no rokām vai "netīšām" izsprukušus rupjus vārdus.

flower.of.hope flower.of.hope 23. Feb 00:46

Pēc tam brīnāmies sabiedrība cietsirdīga palikusi, un ka visi to vien dara kā par savu labumu vien domā, bet tās nav veselīgas sabiedrības pazīmes.

Nē, nu taisnība jau ir, kas nenogalina tas padara stiprāku, bet nezinu kāda statistika Latvijā, bet pasaulē ir bērni, kas tiešām izdara pašnāvību, un dēļ kā, jo citiem vajadzēja savus mazvērtības kompleksus apmierināt citus noniecinot, vai otrā galējība, kur kā Amerikā, kaf upuri kļūst par varmākām un rīko apšaudes skolās.... Stāstīt, ka mobings nav problēma ir tuvredzīgi..

Tagad ar interneta palīdzību, tiem apsaukātājiem pat nav jāredz, ka otram sāp, kas visu padara vēl daudz vienkāršāku un iztrūkst atgriezeniskā saite.

Kā var atļauties teikt, ka citu pazemošana un fiziskā iespaidošana attīsta līdera spējas, tās nav līdera spējas, bet iemācīties gūt labumu uz citu rēķina.. Tā vietā, lai meklētu risinājumus, izliksimies, ka problēmas jau īsti nav, tāda dzīves skola... Mani tiešām biedē, kā mēs kultivējam narcisismu mūsu sabiedrībā. Galvenais, ka izskatīgs, salda mēle, krutākais telefons un modernākās drēbes, tad jau vienalga kāds cilvēks, bet visi apbrīnots. Trakums, mēs esam pilnīgi aptrakuši ar ārišķīgo...

Lai veicas ar klasesbiedriem un skolu jums!