Ko tu teiktu, ja tavs bērns 13 gados gribētu mainīt dzimumu?

Šodien mani pārsteidza kāda dzeltenajā presē izlasīta ziņa, ka Andželinas Džolijas 13 gadus vecā meita dzer hormonus, lai varētu mainīt dzimumu.

Mīļā pasaulīt, kas ar tevi notiek! Es apzinos, ka dzīvē var notikt dažādi un kāds ar laiku apzinās, ka patiešām savā dzimumā nejūtas komfortabli un daudz tuvāks šķiet pretējā dzimuma dzīvesveids, ķermenis, bet vai pusaudzis, kurš tikko pārkāpis 10 gadu slieksnim, ir jau pietiekami nobriedis, lai varētu izlemt par tik kardinālu soli? Saprotams, ka vecāki vēlas būt humāni, piekopj netradicionālas bērnu audzināšanas metodes, bet vai 13 gadi nav tas vecums, kad bērns savos uzskatos vēl maldās, meklē savu īsto “ES”? Es šajā vecumā vēl spēlējos ar lellēm un kaut kas tāds, ka varētu mainīt dzimumu, man neienāca ne prātā. OK, es esmu padomju mantojuma bērns un mani vecāki nebija tik progresīvi, taču pieļauju domu, ka tad, ja es būtu sākusi runāt šādas muļķības, es drīzāk būtu izpelnījusies brāzienu nevis vecāku pasniegtu roku ar hormonu tabletītēm.

Domāju, ka tad, ja mana meita, kura tūlīt sāks iet pirmajā klasē, paziņotu, ka grib būt puika, es justos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Mana reakcija drīzāk būtu sarunas, pārrunas, cenšanās izprast, kāpēc prātā nāk tādas idejas, un ieteikums pagaidīt līdz brīdim, kad viņa sasniegs pilngadību, jo nedomāju, ka bērns, kurš 7 vai 13 gados patiešām vēl ir tiešā veidā no vecākiem atkarīgs bērns, spēj izsvērti pieņemt tādus lēmumus. Dzert hormona tabletes, nomainīt dzimumu, lai vēl pirms pilngadības kļūtu par puiku… Piedodiet, tas nav normāli.