Gribējām zivtiņu, sanāca Ģirtiņš

Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad bērns vēlas, lai viņam mājās būtu kāds mājdzīvnieks. Ņemot vērā, ka visas vasaras savā bērnībā pavadīju laukos un visiem apkārt esošajiem kaimiņiem bija lielas saimniecības, faktiski esmu uzaugusi dzīvnieki tuvumā. Un tādas izteiktas vēlmes pēc mājdzīvnieka Rīgas dzīvoklī man nekad nav bijis. Izņemot vienu gadījumu, kad manai draudzenei nopirka suni un, protams, man arī uzreiz vajadzēja, turklāt – tādu pašu. Tad palīgā nāca “smagā artilērija” jeb vecāku izskaidrošanas darbs par pienākumiem, atbildību pret dzīvnieku utt. līdz beidzot es sapratu, ka suni tomēr nevēlos…

Tagad, kad man pašai ir bērns, pirms gada (kad viņam bija 6 gadi) saskāros ar šo pašu vēlmi no sava bērna puses. Atšķirībā no manis, dēls ir pieticīgāks savās vēlmēs – viņš vēlējās mazu dzīvnieciņu, piemēram, žurciņu, kāmīti, zivtiņu, bruņurupucīti, ezīti… Nezinu gan, kas bija katalizators šādai vēlmei, taču arī man priekšā bija liels izskaidrošanas darbs. Tai pat laikā es biju gatava piekāpties, nevis “nogriezt” šo vēlmi saknē.

Apspriežot šo jautājumu ar bērnu, es sapratu vienu interesantu lietu – man pašai ir nepieciešams laiks, lai šo domu “sagremotu”, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka mājdzīvnieka ienākšana ģimenē ir saistīta ar papildus pienākumiem, atbildību, izmaksām, laiku, emocijām utt. Un mēs visi zinām – jo vecāks kļūst cilvēks, jo grūtāk viņam ir mainīt savus paradumus.

Protams, izlasīju arī daudz interesantu rakstu par mājdzīvnieku pozitīvo ietekmi uz bērnu, piemēram, psihologi apgalvo, ka bērni kļūst mierīgāki, empātiskāki, sāk izprast pienākumu un atbildības nastu utt. Jāatzīst, ka tas neattiecas uz katru bērnu, piemēram, man ir zināma meitene, kuras mātei psihologs ieteica iegādāties sunīti pēc tam, kad vecāki bija jau vairākus gadus šķīrušies. Tika iegādāts mazs, dekoratīvais sunītis, kas meitenei ir drīzāk rotaļlieta, nevis sabiedrotais (ģimenes loceklis). Ko es ar to gribēju teikt – manuprāt, nav pareizi iegādāties mājdzīvnieku situācijā, ja ir “jāaizlāpa” kaut kādi caurumi vai trūkumi dzīvē – vientulība, bēdas pēc (kāda) zaudējuma, trauksme, egoisms utt.

Vairākas lietas, ko izvērtēju, pirms mājdzīvnieka iegādes:

·         Iegādes vieta

·         Iegādes cena

·         Dzīvnieka vecums uz iegādes brīdi

·         Vide, kur mājdzīvnieks tiks turēts

·         Mājdzīvnieka uzturēšanas izmaksas

·         Mājdzīvnieka dzīves ilgums

·         Mājdzīvnieka specifiskās prasības (iespējamās slimības, arī iedzimtas, profilakse)

·         Mājdzīvnieka raksturs, īpatnības

·         Alerģijas riski ģimenes locekļiem

·         Laiks, kas tiks patērēts mājdzīvnieka uzturēšanai

Un tā pagājušā gada 28.janvārī veicām spontānu pirkumu – iegādājāmies Betta Splenden jeb tautā saukto Gailīti purpura krāsā. Dēliņš pats izvēlējās starp daudziem šīs sugas pārstāvjiem, jo viņaprāt, tas esot bijis viskustīgākais. Akvārijs mums mājās jau bija, iegādājāties tikai akmentiņus, mājiņu, kur paslēpties/atpūsties, barību un ķīmisko līdzekli, lai zivtiņai būtu skābeklis. Pretēji ieteikumiem, mums ir gaužām neliels akvārijs – 8 l, taču tas neietekmē zivtiņas komfortu, ja vien tiek regulāri apkopts un tīrīts (1 x nedēļā), jo zivtiņa izdala amonjaku, kas tai pašai ir kaitīgs. Svarīgi ir zivtiņu nepārbarot, jo zivis nejūtot sāta sajūtu (mūsu gadījumā 4 graudiņi 2x dienā). Par regulāru vēdināšanu un telpas vidējo temperatūru zem +23 grādiem pēc Celsija arī varam aizmirst, jo Gailīši ir siltummīļi.

Izrādījās, ka mūsu zivtiņa ir ar raksturu – tai patīk spēlēties, citreiz tā tēlo, ka brūk virsū akvārijā iemērktam pirkstam. Mūsu zivtiņai ir arī sava saziņas valoda – tā ar spuru palīdzību parāda, kādā noskaņojumā atrodas, piemēram, kad ir priecīga vai kaut ko gaida/vēlas, spuras burtiski vibrē. Kad ir nīgra, demonstratīvi pagriež muguru un lepni iepeld mājiņā.

Runājot par dzīvnieku aprūpi, kā jums liekas, kurš to veic? Protams, ka vecāki, t.i., es vai vīrs. Dēls akvāriju ir izmazgājis 3 reizes. Baro viņš to arī neregulāri, toties vēro un spēlējas diezgan bieži. Būtībā es ar to arī biju rēķinājusies, tāpēc nepārmetu, ka mans “rozā sapnis” par atbildību un patstāvību šoreiz iet secen. Bet, man ir klusas aizdomas, ka lielākoties tā ir daudzās ģimenēs, vismaz man zināmajās…

Un starp citu mēs zivtiņu nosaucām par Ģirtiņu.

Gucci123