Bērna pašvērtējums – nozīmīga atslēga veipošanas profilaksē!

Bērna pašvērtējums – nozīmīga atslēga veipošanas profilaksē!

18. May 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Lai cīnītos ar pusaudžu vēlmi pamēģināt vai lietot dažādas viņiem aizliegtas vielas, psihoterapeiti iesaka būt atklātam ar savu bērnu, uzklausošam, saprotošam, iesaistīties viņa dzīvē un biežāk parunāties ar viņu. Taču, kas slēpjas aiz šiem vārdiem – „uzklausīt, parunāt”? Kā konkrēti vecāki un pats pusaudzis var rīkoties situācijā, kad saskaras ar draugu spiedienu un vilinājumu pamēģināt ko aizliegtu? Šo un līdzīgus vecāku sagatavotus jautājumus uzdevām klīniskajam psihologam, Kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeitam, kas strādājis gan bērnu un jauniešu vidē, gan vadījis atbalsta grupas smēķēšanas atmešanai, Krišjānim Zarembam.

Kāda būtu ieteicamā taktika, kā bērnam rīkoties, ja, piemēram, viņam skolā piedāvā bezdūmu produktus šādu produktu dīleris – nedaudz vecāks jaunietis? Kā viņam izturēties pret šādu piedāvājumu uzsākt lietot vai kļūt par dīleri, kā nepakļauties spiedienam?

Izstāstīt vecākam vai kādam citam pieaugušajam, kurš ir bērna uzticības persona. Pieaugušiem savukārt ir svarīgi paskaidrot bērnam, ka dalīšanās par šādām lietām ir drosmīga un ļoti atbildīga rīcība, kas var pasargāt sevi un citus no nevēlamām sekām turpmākajā dzīvē. Palīdzēt jaunietim trenēt asertīvas komunicēšanas tehnikas un prasmes. Šos treniņus parasti organizē apmācīti speciālisti gan individuāli, gan grupā ar citiem jauniešiem.

 

Domāju, ka mans bērns nelieto bezdūmu produktus. Vai ir par to jārunā ar viņu profilaktiski, lai mazinātu iespējamību, ka viņš tos sāks lietot?

Ir vērts. Es ļoti ticu profilaksei, jo tas var pasargāt daudzus bērnus no bīstamiem un nevajadzīgiem eksperimentiem. Ir vieglāk risināt lietas pirms tās ir notikušas, nekā brīdī, kad eksperimentēšana un lietošana jau ir aktīvā fāzē. Pirms sarunas ir svarīgi pašam iepazīties un izglītot sevi ar objektīviem informatīviem avotiem. Lasot informāciju, ir vērts pievērst uzmanību, vai attiecīgo materiālu nav atbalstījuši šo produktu ražotāji/izplatītāji, kas var ietekmēt publicētā materiāla objektivitāti, minimizējot attiecīgo produktu potenciālo risku un kaitīgumu.

Kā saprast, vai bērns runā patiesību vai tomēr melo, sakot, ka tikai draugi smēķē, ka viņš pat jau nelieto? Ja es jautāju, runāju vai izsaku savus komentārus, manuprāt, nododu bērnam ziņu, ka es viņam neuzticos. Ja nerunāju, tad šis jautājums paliek vispār bez ievērības.

Svarīgi ir nemēģināt kļūt par izmeklētāju, jo bieži noskaidrot patiesību var būt sarežģīti. Mēģinot to darīt, mēs varam palīdzēt sev veidot distancētas attiecības ar bērnu, kas savukārt veicinās to, ka viņš jutīsies nesaprasts, pārprasts. Tas var veicināt to, ka viņš meklēs veidus, kā vairāk sevi norobežot no sarunām ar vecāku, pat tad, kad tas viņam būtu ļoti nepieciešams. Tādēļ mēs kā pieaugušie veidojam ieinteresētas un atbalstošas attiecības, jo dzīvojot šādās attiecībās ar bērnu, mēs mazinām viņā bailes un nedrošību, kad viņa pieņemtie lēmumi nav bijuši paši veiksmīgākie. Ja vecākam rodas bažas, ka jaunietim pastāv lietošanas risks, tad tas ir labs laiks, lai pārrunātu jaunieša attieksmi un viņa izpratni par šo tematiku. Šīs sarunas laikā mēs varam labāk saprast, kāda ir viņa izpratne un no tās izdarīt pieņēmumus, kas varētu būt nākamie soļi, lai atturētu viņu no lietošanas uzsākšanas vai turpināšanas.

Bērns man saka, ka klasē viņa draugu pulkā veipo gandrīz visi – viņš negrib justies “autsaiders”. Ir spiediens no draugu puses – “neesi mīkstais, kas tev kaiš...”utt. Kā viņam atbildēt uz šādiem argumentiem, pastāvēt par sevi un nezaudēt draugus?

Tipiski jaunieši veido sev apkārt līdzīgi domājošu draugu pulku un cenšas būt atbalstoši šajās attiecībās. Reizēm šis atbalsts var būt kā ieteikumi, kā risināt problēmas, dodot tādus padomus, kas var būt neapzināti kaitīgi. Labākais veids, kā pasargāt savu bērnu, ir preventīvi izglītot par dažādu vielu ietekmi un mītiem, kas ar tām ir saistīti, kā arī pievērst uzmanību bērna pašvērtējumam, proti, ja bērns par sevi domās, ka “es neesmu pietiekami labs”, viņam būs grūtāk pieņemt patstāvīgus lēmumus, jo viņš būs ļoti atkarīgs no apkārtējo vērtējuma. Īpaši pusaudžu vecumā, kad ir liela nedrošība par to, kas es esmu un kādam man ir jābūt.

Kā vecākam vislabāk rīkoties situācijā, kad pie bērna atrod elektronisko cigareti, bet bērns apgalvo, ka tā ir drauga / nav viņa?

Ja mēs pieņemam, ka bērns melo, tad pārskatīt savu uzvedību, kā iepriekš ir reaģēts situācijās, kad bērns ir izvairījies teikt patiesību. Ja pieaugušā reakcija būs asa un nosodoša, tad visticamāk bērns turpinās rīkoties kā iepriekš, vienīgi atradīs meistarīgākus veidus, kā to noslēpt. Sods nerisina situāciju, tas tikai to apstādina. Bērns turpinās darīt, tikai vecāki vēl mazāk zinās, ko viņš dara. Ir svarīgi paust bērnam savu nostāju, dalīties savās bažās kā arī ieklausīties bērna sacītajā.

Pie bērna skolas bariņš pusaudžu smēķēja “veipus”. Piegāju, izteicu savu nosodījumu, nedaudz pakaunināju jauniešus un paskaidroju, kādu kaitējumu viņi nodara savai veselībai. Pretī saņēmu smieklus. Kā man kā pieaugšajam un vecākam būtu bijis pareizi rīkoties šajā situācijā?

Šajā situācijā pieaugušajam labi izdevies ir tas, ka viņš nolēma reaģēt un mēģināt skaidrot par smēķēšanas ietekmi uz veselību. Tas, ko es nākošā situācijā pamainītu – censtos izvairīties no kaunināšanas, jo diez vai tas palīdzēs jauniešiem aizdomāties un apsvērt savu rīcību. Tā vietā, ja mani kā pieaugušo satrauc jauniešu eksperimenti un paškaitējošās aktivitātes, tad prātīgākais veids, kā palīdzēt, ir iesaistoties nevalstisko organizāciju aktivitātēs savā apkaimē, kas cenšas risināt šāda veida aktualitātes. Ja šādas organizācijas nav, tad apzināt domubiedrus un tādu dibināt. Jo domājot par bērnu/jauniešu vēlmi eksperimentēt un pakļaut sevi uzvedībai, kas var būt kaitīga, palīdzošākā stratēģija ir multidisciplināru pasākumu kopumu ieviešana. Piemēram, regulāru izglītojošu aktivitāšu veidošana izglītības iestādēs – bērniem, skolotājiem un vecākiem. „Jaunietis – jaunietim” programmu attīstīšana, mentorēšana utm. Svarīgi, lai šīs aktivitātes nav kampaņveidīgas, bet konstantas un ilgtermiņa.

Pusaudžu psihologi saka – nu, parunājieties ar savu bērnu par šo problēmu, esiet iejūtīgi un uzklausiet viņu. Es kā normāls vīrietis neesmu nekāds baigais runātājs, nemāku tā “parunāties”. Ko tieši tajā sarunā savam bērnam teikt? Kādai jābūt sarunas taktikai?

Sarunai nav jābūt sarežģītai. Es ticu tam, ka katrs vecāks, kam ir svarīga bērna labbūtība, varēs atrast pareizo veidu, kā runāt. Sarunai var palīdzēt, ja tās laikā būsiet pārliecināti par sevi un gatavi klausīties bērnu. Bieži bērni jau daudz ko ir noskaidrojuši, tas var atvieglot sarunu, kā arī tas ļauj labāk saprast viņa priekšstatu objektivitāti. Esiet atklāti! Ja paši smēķējat, tad dalieties ar izaicinājumiem, kas rodas, ja vēlas to pārtraukt. Ja tomēr rodas bažas, vai sarunas laikā izdosies nodot bērnam visu vēstījumu, meklējiet palīdzību. Jums nav tas jārisina vieniem.

Kā runāt ar jaunieti par aizliegto vielu lietošanu, lai maksimāli izvairītos no viņa iespējamiem meliem, ka viņš neko nelieto? Kā sabalansēt viņa uzticību, ja atzīstas, ka kaut ko lieto ar audzinošu informāciju no vecāku puses? Kā šo godīgumu, uzticēšanos saglabāt, vienlaicīgi palīdzot jaunietim pieņemt izsvērtus lēmumus?

Izrādīt rūpes un ieinteresētību tajā, kas ar jaunieti notiek. Sarunu veidot kā dialogu. Uzticēties jaunieša idejām un spriedumiem, jo viņiem bieži ir patiešām labas idejas un izpratne par to, kas viņam var būt noderīgi.  Ja mēs sagaidām no jaunieša atklātību un godīgumu, tad ir svarīgi, ka arī pieaugušais šajās attiecībās izturas tāpat.