Ak, neaizmirsti parūpēties par arbūziem!

Radi devās īsajā ceļojumā, tāpēc mums uz dažām dienām bija jānomaina saulē sutinātais Rīgas dzīvoklis uz viņu dārza, zaļas zāles un ūdens prieku ieskauto māju. Izklausījās jauki! Dzirdot darbu sarakstu, visu drošības pēc arī pierakstīju, kā punktu Nr.12 ierakstot arbūzus. 

* Jāparūpējas par arbūziem skolas projektam!

Izrādās, ka radu bērnam skolā uzdots izaudzēt pašam savus arbūzus un tā kā mērķis skaidrs, tas uzticēts radu radiem, lai nu skolā nav jākrīt kaunā, bet var atrādīt darba rezultātus. Ļoti ceru, ka tā bija matemātika, kur ko tādu uzdeva, jo tad process tiešām neko daudz nenozīmē un var pastāstīt, ka no X ziediem produktīvi bija Y, pārrēķinot to visu procentos un pastāstot, ka bija Z% ražīgu ziedu. Tad nu tēma beigusies, viela apgūta un bloga ierakstam pienācis gals. 

Iedomāsimies, ka to uzdeva latviešu valodā, cerot, ka bērns apgūs daudz jaunu vārdu (sēklas, arbūzi, stāds, lapas, laistīt, lejkanna, auglis, raža, u.c.), arī tad sirds šķiet mierīga, viss  ir loģisks un, godīgi sakot, nav nozīmes, kas par tiem arbūziem rūpējas, ja vien rezultāts ir sasniegts, vai ne?

Taču parunāsim par situāciju, kad to uzdeva, cerot, ka bērns pats par augu rūpēsies un visam sekos līdzi, bet vecāki nolēma "atvieglot sava bērna ikdienu".

Tikai teorija

Mans bērns vēl ir salīdzinoši mazs (skolai), tāpēc nav ne jausmas, ko un kā es darīšu, kad būs pienācis laiks skolai. Esmu iemācījusies iztikt bez lepna "nekad" vai "mans bērns tā nedarīs", jo es varu droši spriest tikai par tagadni, taču draugu lokā esmu pamanījusi sacensību pēc bērnu sasniegumiem, itin bieži pārkāpjot trauslo robežu starp atbalstu un līdzdalību. Pēc darba pārgurušas māmiņas mājās pilda bērnu vietā skolas darbus, sūdzoties par izglītības sistēmu, kas mazajam pasaules izzinātājam uzkrāvusi uzdevumu nastu, likvidējot brīvo laiku vakaros. Viņas patiesi tic, ka palīdz savam bērnam un rūpējas par viņa labsajūtu, taču, vai tādā veidā viņas lēnām neapsien cilpu pašas ap savu kaklu, atņemot mācīšanās un zināšanu prieku bērniem? Vai pildot bērnu skolas darbus un projektus, mēs viņiem dodam vai arī atņemam? 

Es tiešām nezinu, kā būs ar mani, kad bērns būs skolnieks, taču šobrīd šķiet, ka mana stāvēšana malā un košana pirkstos, ja nu tie niez kaut ko izdarīt viņa vietā, būtu daudz labāka par "jaukšanos" mazā cilvēka dzīvē. Vai varbūt tad, kad redzēšu sagurušā mīļuma acis un burtnīcu kalnus vakarā, mātes sirds uzveiks stingro saprātu, vēloties kaut nedaudz izdarīt viņa vietā, izbrīvējot vairāk laika kopīgām pasakām un vakara apskāvienam? Es tiešām nezinu, bet labprāt gribētu dzirdēt to māmiņu pieredzi, kurām mājās jau ir kāds skolā ejošs bērns.

Kā notiek Jūsmājās? Kas rūpējas par arbūziem?