Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Ziemassvētki ir vieni no tiem svētkiem, kuri ir bagāti ar dažādām tradīcijām, kas vijušās cauri paaudzēm un saglabājušās līdz mūsdienām. Mēs lielākoties visi svinam Ziemassvētku vakaru 24.decembrī, taču Ziemas saulgrieži, kad piedzīvojam gada īsāko dienu un garāko nakti ir šodien. Tāpēc šīs dienas noteikti ir pilnas maģiskas enerģijas, kuru laikā mēs varam iedzīvināt mūsu senču tradīcijas un uzzināt, kā tās maina mūsu dzīvi. Mēs devāmies ciemos pie vecmāmiņas Vairas kuplās ģimenes, lai kopā piedzīvotu to, ko reiz katros Ziemas saulgriežos pasāka mūsu senči.
Gatavošanās Ziemassvētkiem sākas ar mājas uzkopšanu, kas lika visam nevajadzīgajam doties prom un atbrīvot vietu jaunai enerģijai. Kad tas tika paveikts, rotāja māju. Viena no nozīmīgākajām mājas rotām ir eglītes pārnešana no meža. Eglīte simbolizē mūsu senču dzīvības koku un mūžību, kas dod spēku. Taču māja tika rotāta arī ar dažādiem salmu un dzijas dzīparu dekoriem. Salmus mājas rotāšanā izmantoja, jo tie ar savu nokrāsu simbolizē gaismu, kas pēc tam, kad tiks aizvadīta garākā nakts, atkal sāks savu ceļu pie mums.
Tāpat gatavojoties Ziemassvētkiem mūsu senči gāja pērties pirtī, lai sagatavotu sevi gaismas sagaidīšanai, nomazgātu visu slikto un uzkrātu jaunu enerģiju.
Ziemas saulgriežos ne tikai paši cilvēki vēlējās tapt tīri un balti, mūsu senči vēlējās pielabināties arī gariem, lai nākamais gads būtu vēlīgs. Lai to paveiktu, gatavoja dažādas maskas un gāja budēļos jeb ķekatās.
Visbiežāk starp budēļiem bija kāds, kurš pārģērbies par lāci, jo ļaudis ticēja, ka lāča rūkšana spēj aizbiedēt ļaunos garus. Lācim vienmēr budēļos līdzi devās tā dīdītājs, kurš gāja un dziedāja:
Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece samaksās.
Cilvēki tērpušies dažādās maskās gāja no mājas uz māju, dziedot un dejojot. Šī gājiena priekšgalā esot bijis galvenais budēlis, kuram līdzi vienmēr bijusi rīkste, lai varētu nopērt mājas ļaudis, lai nākamajā gadā nekostu knišļi. Ķekatnieki bija tie, kas viesojoties dažādās mājās, atnesa tām svētību.
Tika uzskatīts, ka ļaunie gari īpaši sarosoties saulgriežu laikā, tāpēc, lai tos aizmbaidītu tika vilkts bluķis cauri māju pagalmiem un ciemiem. Visbiežāk jau laikus sagatavoja ozolkoka bluķi, kuru iesēja virvēs un tad to vilka, tam līdzi devās cilvēku pūlis, kurš skaļi trokšņoja, liekot ļaunajiem gariem atkāpties. Īpašu uzmanību pievērsa tām vietām, kur atgadījušies kādi nelāgi notikumi. Beigās bluķi ievēla degošos salmos un sadedzināja, līdz ar to sadega arī visas pagājušā gada likstas, sliktās domas un darbi.
Tā kā Ziemassvētki tika svinēti trīs dienas, tad noteikti bija nepieciešams bagātīgi klāts galds, kuram bija jālūzt no pārbagātības visu dienu garumā, lai nākamajā gadā nenāktos ciest trūkumu.
Ziemas saulgriežos tika gatavoti un ēsti dažādi ēdieni, taču viens no svarīgākajiem bija ķūķis – graudu biezputra, jo graudi ir tie, kas simbolizē dzīvības procesu nepārtrauktību. Tāpat tika vārīti un ēsti zirņi, kuri ir apdziedāti latviešu tautas dziesmās:
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Tautas ticējums vēsta, ka Ziemassvētku vakarā vārītie zirņi ir jāapēd visi līdz pēdējam, jo tā mēs līdz ar zirņiem apēdam arī visas asaras un kreņķus. Cik zirņu palikšot pāri, tik asaras būs jāraud nākamajā gadā.
Tas, kāpēc kādreiz tika veikti dažādi rituāli, balstīts mūsu senču bailēs no tā, ka gaisma ir aizgājusi un tā var vairs neatgriezties, ja netiks izpildīts noteiktu rituālu kopums. Mūsdienās šie rituāli vairs nav ar tik dziļu nozīmi, taču mēs tik un tā labprāt tos iedzivinām savas ģimenes tradīcijās, jo šādi mēs gaidām to, ka saulīte atkal kāps kalna galā un diena būs garāka par nakti.
Māmiņu Klubs