Viss, kas notiek, notiek uz labu

Mūsdienās ir daudz un dažādas smagas saslimšanas. Pieļauju, ka tās bija arī aizgājušajā gadsmitā, bet mēs par tām publiski zinājām ļoti maz. Mūsdienās ir cilvēki, kuri nebaidās publiski par to runāt, šādi iedrošinot arī citus. Tie, kuri manus blogus lasa, ļoti labi zina, ka man 2013.gadā tika diagnosticēta melanoma 1.stadijā. Arī es esmu gājusi cauri šim neziņas, gaidīšanas, tad izmisuma, nepieņemšanas periodam un lieliski zinu, kā jūtas tas cilvēks, kurš, piemēram, šodien ir posmā, kad gaida analīžu rezultātus. Būs, vai nebūs vēzis, ko es darīšu tad, ja vēzis tomēr būs, es miršu, mani bērni paliks bez mammas... Jā, šāds posms ir un tas ir driesmīgs, kad Tev rīts ar vakaru ir ļoti līdzīgs, kad negribas pat matus izķemmēt, jo Tu sevi "jau noraksti". Teikšu godīgi - man pat bija kauns ar kādu par to runāt, jo šo diagnozi uzskatīju kā sodu un negodu. Viss mainījās brīdī, kad sevi sapurināju,kad teicu:"Beidz čikstēt, celies, ej un cīnies. Mēģini sev uzdot jautājumu, kas man ar šo tiek pateikts un, kāds virziens tiek norādīts." Tiklīdz es šādi pamainīju savu domāšanu, viss kļuva vieglāk, pieņēmu ārstēšanu, katru dienu baudīju, un BEIDZOT sāku domāt arī par sevi un saviem bērniem. Par to, ka viņiem vairāk ir vajadzīga mamma, ne sieviete, kura strādā arī bez brīvdienām. Šī diagnoze bija tādēļ, ka man dzīvē bija jāmaina kurss, tādēļ, tiklīdz, apzinos, ka atkal nemācos no dzīves, sevi sapurinu un pagriežu pareizā rakursā. Jā, arī man pavasarī atkal bija savairojušās vēža šūnas,bet es nekritu panikā, es izvērtēju to, ko atkal darīju ne tā, izgāju ārstēšanās kursu, pievērsos atkal veselīgam uzturam, pamainīju domāšanu un atkal viss ir kārtībā. Vēzis nav spriedums, sadzīvojot ar šo diagnozi, ir ļoti svarīgi tas, kā mēs katrs sevi noskaņojam, cik spēcīga un mums tuva ir mūsu atbalsta komanda. Vai tā mūs ieraugot novēršas, raud, vai tieši otrādi, ir komanda ar kopīgu mērķi un uzdevumiem.

Daudz esmu domājusi, kādēļ ir cilvēki, kuri ar ceturto vēža stadiju dzīvo, bet ir tādi, kuri "aiziet" arī  jau ar otro. Mēs nekad nespēsim "ielīst" šī pacienta galvā un nespēsim saprast, cik daudz viņš vēlas dzīvot, vēlas mainīt savu līdzšinējo ceļu un cīnīties. Iespējams, no malas šķiet, viņš/viņa tik ļoti vēlējās dzīvot, bet vēzis viņu uzveica. Tā tikai varbūt mums šķiet, ļoti iespējams, šis cilvēks bija piekusis no dzīves un neredzēja iespēju to mainīt, vai nevēlējās to darīt.

Kāpjot kalnos, lai atbalstītu vēža pacientus, esmu sastapusi tik daudz cilvēkus ar tik spēcīgiem dzīvesstāstiem par cīņu, par nepadošanos un to, cik gatavi ir sākt savu dzīvi mainīt. Ja mēs neesam gatavi, tad arī nav iespēja dzīvot. Par šo esmu ļoti pārliecināta. 

Patiesu gandarījumu man sagādā arī vēstules FB ar jautājumiem - kāds bija mans stāsts, kā es vēl spēju pēc diagnozes iznēsāt jaunākās meitiņas, kā es spēju nepadoties un "nesalūzt". Kāds varbūt teiks - jums jau tikai pirmā stadija. Bet man ar šādu stāstu ir arī draugi, kurus ieguvu tieši pateicoties vēzim, ceturtajā stadijā, kuriem ārsti teica - vienīgais, ko mēs varam darīt, ir gaidīt. Šie cilveki, līdzīgi kā es, nesēdēja un negaidīja, jo, piemēram, melanomai nav ārstēšanas pie 1.un 2.stadijas, ir jāsēž un jāgaida 3./4., un tikai tad tiek pielietoti medikamenti. Es cīnījos, meklēju variantus, meklēju drošības spilvenus un "sakārtoju savu galvu". 

Tieši pateicoties diagnozei, mana dzīve mainījās, mans draugu un paziņu loks mainījās un mana domāšana sagriezās par 180grādiem!

Mīļie, ja šajā svētku laikā kādam ir izmisums, sāpes, neziņa... varu Jums pateikt vienu - vēzis, tas nav spriedums, lai vai cik neticami tas skanētu. Esmu dzīvs piemērs tam un tieciet, vai ne, neesmu tāda vienīgā nedz Latvijā, nedz visā plašajā pasaulē!

Varbūt vēl kāds nav redzējis šo filmu, aicinu noskatīties, kurā esmu arī es pati, ViKrEm mamma. Šeit daudz un dažādi stāsti par šo slimību, par to, ko cilvēki no tā ir mācījušies.

https://www.youtube.com/watch?v=ig-fnY8624w&t=1147s