Vislabāk Tu man patīc bez tās krāsošanās un krāsām

Kad biju savas lielākas meitas vecumā, atceros, ka pie spoguļa pucēties un krāsoties man neviens no vecākiem neatļāva, pat ne lūpu balzāmu uzklāt uz lūpām, jo izskatīšoties pēc ķēma un normālas meitenes nekrāsojoties. Es savai lielākajai meitai šo neliedzu, bet vēlos, lai viņa to dara kopā ar mani, kad varu viņai izskaidrot, kādēļ smērēju tādu krēmu, vai citu, kādēļ nepieciešams tonālais krēms, kā jūzkrāso lūpas, kādēļ nepieciešams lūpu balzāms utt. Lielā meita nav no dāmīgākajām, kas alktu pucēties, vai krāsoties, bet, ik pa laikam, viņa vēlas sapucēties. Abas stāvam pie spoguļa, krāsojamies un tad viņa man uzdod jautājumu:"Mammu, kādēļ Tu pucējies? Kādēļ ir jākrāsojas?" 

"Tādēļ, lai būtu skaistāka, lai nevarētu redzēt pleķus uz sejas, lai izceltu acis, lūpas...", tā es uz šo jautājumu atbildēju savai skolniecei. "Bet man Tu vislabāk patīc bez tām krāsām un bez tās krāsošanās. Tu man tad liecies visskaistākā mamma pasaulē, arī, ja matus neesi izķemmējusi..."

Tas man lika aizdomāties, vai tas ir no tā, ka tik reti krāsojos laika trūkuma dēļ un bērni mani ir pieraduši redzēt bez make-up, vai bērni vienkārši mūs redz savādākus, un mūs mīl savādākus, nekā mēs cenšamies būt, notušējot melnos lokus zem acīm, pumpas uz deguna, pagarinot skropstas un izceļot uzacis, vai pieliekot nagus... Varbūt arī mums vajadzētu mazāk ikdienā laika tērēt šmiņķiem ikrītu, protams, neieslīgstot galejībās, kā no gultas, tā uz darbu :) Bet tas, ko meita man pateica, iekrita dziļi, dziļi sirsniņā, ka pat asaras nobira un ne jau aiz tā, ka nebūtu skaista ar make-up, bet aiz tā, cik mūsu bērni vēl ir nesamaitāti, dabiski un patiesi, sakot to, ko domā, nevis to, ko esam raduši dzirdet, vai teikt.