Vientulības sajūta - jaunās māmiņas draudzene?!

Ir teiciens, ka cilvēks var būt zālē, kur viņam ir apkārt 100 cilvēku, bet tik un tā jūtas vientuļš. Un nesaprasts.

Pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, vai citas jaunās māmiņas jūtas arī vientuļi un ko viņas dara, lai tā nejustos? Es tiešām negribētu, lai šeit izsakās, ka "ai, ko peries, tev nav ko darīt" vai citi komentāri, ko parasti dod "jaunās/topošās māmiņas no dzelzs", kuras ir negāciju pilnas un ļauj vaļu negatīvismam tiklīdz kāds lūdz padomu.

Es jūtos vientuļa (kā jau 90% gadījumos, es esmu mājās ar bērniņu un no mājām arī strādāju savu darbu, vīrs visu dienu ir darbā un vakaros mājās - kā normālā ģimenē). Tātad jā - jūtos vientuļa. Mājās esmu viena pati ar savu dēlu (pie mums nedzīvo neviena no vecmāmiņām; viena vecmāmiņa dzīvo 200 km attālumā un ir strādājoša; otra dzīvo 50 km attālumā un arī ir aktīva un strādājoša ome), līdz ar to pieskatītāja -ome mums arī neviena nav. Es nevaru izstāstīt, cik laimīga esmu, kad atbrauc mana mamma un es kopā ar viņu aizvedu dēlu uz Ziedoņdārzu - man ir ar ko parunāt. (parasti es ar lielu skaudību skatos uz tām mammām, kurām ir līdzi draudzenes vai vecmāmiņas un viņas smejas un runājas). Draudzenēm nevienai arī bērna nav.  Lielākais dienas prieks ir, ka mani ar Kārli kāds uzaicina ciemos (ne jau tāpēc, ka vakariņas nav jāgatavo) (nē, nu labi, prieks arī, protams, par to, ka nav jāgatavo) - bet tad ir ar ko parunāt, esmu cilvēkos, bet galvenais - ir ar ko parunāt.

Vakaros kad vīrs pārrodas mājās - man atverās slūžās un es esmu neapturama. Vīrs pasaka 3 vārdus, kamēr es noteikti kādus 10 tūkst. :D Visvairāk brīžam tracina/sāp tas, ka vīrs negrib runāt (no vienas puses var saprast - noguris, bet tad ieslēdzas ego puse un gribas pajautāt - bāc, es strādāju&vēl esmu ar bērnu mājās,es arī esmu nogurusi, bet tik ļoti gribas parunāties). Visbiežāk gan vīrs vienkārši neklausās..jo domā par darbu..brīžam sāp, jo es saku/stāstu viņam, ka jūtos vientuļa savā ikdienā... bet pretī dabūju - klusumu un vīrs ar galvu ieracies telefonā (tajos brīžos gribas viņu izmest pa logu :D).

Kad savu reizi izsakos tuvajiem par vientulības sajūtu, viņi uzreiz piedāvājas ciemos braukt! Ciemos!?? "Karīna,satiekamies?! Pie Tevis?!" Ak dies,  tikai ne to, ne pie manis - man gribas iziet kur, man negribas stundu stāvēt pie plīts un mēģināt, ko pagatavot ciemkukulī, kamēr Kārlis  bļauj un rausta manas kājas, jo viņam nepievēršu uzmanību.

Citreiz domāju, cik forši būtu, ja mana mamma dzīvotu tuvāk...savādāk tagad brīžam viņai zvanu 3 x dienā (drīz liekas, ka viņa man pat vairs telefonu necels :D).

Gāju uz sporta klubu - pirmkārt,noguru no plānošas, kad es varu, jo pārsvarā varēju pēc 19.00, kad vīrs bija izdarījis visas savas lietas, bet ziniet ko - 19.00 jau man nāk miegs un ellīgi nekur netīk iet. Otrs - sporta klubā jau baigi ar nevienu neiepazīstas, iet un vingro.

It kā jau ikdienā esmu divatā, ar dēlu, bet parunāt par dzīvi ar viņu vēl nevar..gluži visu laiku par pamperiem man ar negribas runāt..un pats galvenais, TIK ĻOTI gribas, lai mani saprot, kā es jūtos..Tik ļoti gribas parunāties..(laikam arī blogus sāku rakstīt šeit, jo tā ir sava veida komunikācija ar citiem cilvēkiem).