23.04 14:00-15:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ir teiciens, ka cilvēks var būt zālē, kur viņam ir apkārt 100 cilvēku, bet tik un tā jūtas vientuļš. Un nesaprasts.
Pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, vai citas jaunās māmiņas jūtas arī vientuļi un ko viņas dara, lai tā nejustos? Es tiešām negribētu, lai šeit izsakās, ka "ai, ko peries, tev nav ko darīt" vai citi komentāri, ko parasti dod "jaunās/topošās māmiņas no dzelzs", kuras ir negāciju pilnas un ļauj vaļu negatīvismam tiklīdz kāds lūdz padomu.
Es jūtos vientuļa (kā jau 90% gadījumos, es esmu mājās ar bērniņu un no mājām arī strādāju savu darbu, vīrs visu dienu ir darbā un vakaros mājās - kā normālā ģimenē). Tātad jā - jūtos vientuļa. Mājās esmu viena pati ar savu dēlu (pie mums nedzīvo neviena no vecmāmiņām; viena vecmāmiņa dzīvo 200 km attālumā un ir strādājoša; otra dzīvo 50 km attālumā un arī ir aktīva un strādājoša ome), līdz ar to pieskatītāja -ome mums arī neviena nav. Es nevaru izstāstīt, cik laimīga esmu, kad atbrauc mana mamma un es kopā ar viņu aizvedu dēlu uz Ziedoņdārzu - man ir ar ko parunāt. (parasti es ar lielu skaudību skatos uz tām mammām, kurām ir līdzi draudzenes vai vecmāmiņas un viņas smejas un runājas). Draudzenēm nevienai arī bērna nav. Lielākais dienas prieks ir, ka mani ar Kārli kāds uzaicina ciemos (ne jau tāpēc, ka vakariņas nav jāgatavo) (nē, nu labi, prieks arī, protams, par to, ka nav jāgatavo) - bet tad ir ar ko parunāt, esmu cilvēkos, bet galvenais - ir ar ko parunāt.
Vakaros kad vīrs pārrodas mājās - man atverās slūžās un es esmu neapturama. Vīrs pasaka 3 vārdus, kamēr es noteikti kādus 10 tūkst. :D Visvairāk brīžam tracina/sāp tas, ka vīrs negrib runāt (no vienas puses var saprast - noguris, bet tad ieslēdzas ego puse un gribas pajautāt - bāc, es strādāju&vēl esmu ar bērnu mājās,es arī esmu nogurusi, bet tik ļoti gribas parunāties). Visbiežāk gan vīrs vienkārši neklausās..jo domā par darbu..brīžam sāp, jo es saku/stāstu viņam, ka jūtos vientuļa savā ikdienā... bet pretī dabūju - klusumu un vīrs ar galvu ieracies telefonā (tajos brīžos gribas viņu izmest pa logu :D).
Kad savu reizi izsakos tuvajiem par vientulības sajūtu, viņi uzreiz piedāvājas ciemos braukt! Ciemos!?? "Karīna,satiekamies?! Pie Tevis?!" Ak dies, tikai ne to, ne pie manis - man gribas iziet kur, man negribas stundu stāvēt pie plīts un mēģināt, ko pagatavot ciemkukulī, kamēr Kārlis bļauj un rausta manas kājas, jo viņam nepievēršu uzmanību.
Citreiz domāju, cik forši būtu, ja mana mamma dzīvotu tuvāk...savādāk tagad brīžam viņai zvanu 3 x dienā (drīz liekas, ka viņa man pat vairs telefonu necels :D).
Gāju uz sporta klubu - pirmkārt,noguru no plānošas, kad es varu, jo pārsvarā varēju pēc 19.00, kad vīrs bija izdarījis visas savas lietas, bet ziniet ko - 19.00 jau man nāk miegs un ellīgi nekur netīk iet. Otrs - sporta klubā jau baigi ar nevienu neiepazīstas, iet un vingro.
It kā jau ikdienā esmu divatā, ar dēlu, bet parunāt par dzīvi ar viņu vēl nevar..gluži visu laiku par pamperiem man ar negribas runāt..un pats galvenais, TIK ĻOTI gribas, lai mani saprot, kā es jūtos..Tik ļoti gribas parunāties..(laikam arī blogus sāku rakstīt šeit, jo tā ir sava veida komunikācija ar citiem cilvēkiem).
Tā laikam ir visu māmiņu lielākā "sāpe". 😀
Mani "glāba" mans decembrēnu klubiņš, kur ar meitenēm varējām parunāt gan par bērniem, gan sadzīves lietām. Forši ir tad, ja ārā ejot var satikties, tad nostaigātie kilometri vairs nešķiet tik gari, kā vienatnē ejot.
Tajā pat laikā, šis "vientulības" laiks ir pārejošs un arī tajā var atrast ko labu. Redzi, kā pati saki esi uzsākusi rakstīt. 😀
Sveika, Tu raksti, ka vīrs vakaros ir mājās kā normālā ģimenē.....hmmm....man ir "nenormāla" ģimene, jo vīrs strādā galvaspilsētā, bet mēs ar dēlu 100 km attālumā no tās.....un arī no viņa....es būtu tik priecīga, ka viņš būtu katru vakaru mājās, lai arī nerunātu, tikai būtu.......mājās viņš ir sestdienās, svētdienās.....
Kā jau te ieteikumos minēts:
* atrodi sev pastaigu draudzeni - māmiņu klubā, calis.lv, bēbīšu skoliņā, uz ielas - būs ar ko kopā ratus pastumdīt un ar ko kopā rotaļlaukumā pabūt, i parunāties;
* atlicini laiku sev un savām draudzenēm BEZ bērna, uztici mazo savam vīram/auklei un izraujies no ikdienas rutīnas vismaz uz pāris stundām.
* sarīko divvientulības kopābūšanas pasākumu tikai ar vīru, BEZ bērna, vismaz reizi mēnesī, tas palīdz attiecības un nenogurt no vienveidības.
Es varu ieteikt bēbīšu skoliņas,kur var iet ar mazo jau no 6 mēnešu vecuma. Tur ir iespēja arī mammām savā starpā komunicēt,tāpat arī tā ir izraušanās no ierastās vides. Un iespēja veidot draudzįbu arī ārpus skoliņas robežām. Tāpat pastaigājoties var iepazįties ar citām mammām..nu kaut kā tā..😀
Vai, par vingrošanu ar mazuļiem Veselības centrā 4 es pirmo reizi dzirdu. Tas gan būtu interesanti. Noteikti pameklēšu par šo. Paldies! 😀
Mīļš paldies par jaukajiem vārdiem! 😀
Jā, man arī ir pazīstamas šīs sajūtas, bet ar laiku laikam pierod/aprod. Tas laikam no temperamenta/iepriekšējās dzīves atkarīgs, ja agrāk pirms bērniem mājās negribējās runāt, jo tik daudz pa dienu, tad tagad jā... Ar pirmo bērnu gan atradu draudzenes tai pašā Ziedoņdārzā un gāju uz vingrošanu māmiņām ar mazuļiem veselības centrā 4, uz bēbīšu skoliņu, ciemojāmies, tad tagad ar 2bērniem tas nav tik reāli un vairāk alkstu vnk klusumu un mieru. Bet tagad vasara brauciet ciemos pie omēm, kaut viņa strādā, vides maiņas, citi cilvēki.
Atrodiet arī Jūs sev jaukus kompanjonus. Savā laikā caur cāli iepazinos ar vienu mammu ar ko draudzējamies vēl joprojām. Ja esat gana drosmīga, tad pastaigas laikā peināciet klāt pie māmmiņas, kura ar viena staigājas.
Gna jau ir draudzenītes, kuras varat pie sevis ciemos uzaicināt. Galvenais nenokart galvu un priecāties par dzīvi. Daudz reiz labāk ir būt kompānijā ar sevi nevis ar kādu citu😀