30.09 11:00-12:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Dzīvē viss notiek tā kā tam ir jānotiek. Ja agrāk es stresoju par to, ka kaut kas neiet kā plānots, tad tagad es aizdomājos, ja ir 100 šķēršļi un man slapja mugura, tiem pārlecot pāri, vai man maz to vajaga? Nē!
Un tieši tā izvērtās mans mēģinājums atgriesties darba tirgū, kas cieta fiasko. Alga tik maza, ka man nav izdevīgi algot auklīti. Pietam es nevaru tā paņemt svešu cilvēku no malas. Gribētu caur pazīšanos, tomēr tas vieš kaut kādu lielāku uzticību. Tad vēl dārziņš-pirmkārt, jau es pati redzu, ka viņa ir par mazu. Protams, ka meitu interesē bumbas pasēlēšana un rotaļas, bet tas viss tad, ja ir mamma vai tētis, tas drošais balsts, kas ir tepat kaut kur līdzās. Un tad vēl viens mīnuss-visos tuvākajos dārziņos ir rindas, viss aizņemts, bet vienā citā, kaut kad vēlāk varētu tikt.
Biju plānojusi pati piestrādāt par auklīti, bet mums noteikti neder variants, ka jāskatās mazo no rīta līdz vakaram un katru dienu. Izrunājot dienas režīmu potenciālajam auklējamajam, sapratām, ka tas būtu tā kā pa traku.
Viennozīmīgi manā dzīvē viss kaut kā pats no sevis atrsinās. Un to es esmu iemācījusies pieņemt, neplānot visu uz priekšu. To novēlu arī Jums.
Starpcitu es sapņoju, ka turu rokās pozitīvu grūtniecības testu. Tad zvanu vīram un pavēstīt jaunumus, un tad jau rīts, meita pamodās, pārcēlās uz mūsu gultu, lai mēs vēl kopā pavārtītos. Diez tā ir kāda zīme?
Jauku Jums dienu!