Vai laulības saglabāšanai pakļaujam savas personiskās, egoistiskās intereses?

Tā jau saka, ka dzīvot ģimenes dzīvi mūsdienu individualizētajā laikmetā ir diezgan grūti. Tas nozīmē pakļaut savas personīgās intereses citu dēļ - ziedoties bērniem, dzīvesbiedram, kopīgu mērķu dēļ upurēt savus personīgos.

Dzīvojot ģimenes dzīvi nereti ir pat neiespējami realizēt savus individuālos ES sapņus - kamēr rūpējamies par tuvajiem, kopdzīvi, mājas soli, izvēlamies darbu, kas ne īpaši patīk, bet kurā saņemam algu, lai vilktu kopējo “vezumu”, aizmirstībā aiziet viss personiskais.

Protams, jaunībā jaunas sievietes un vīrieši cenšas tuvināties un sameklēt sev otro pusīti par visām varītēm. Ģimenes veidošana bieži vien ir instinktīvs, ne apzināts process. Nereti var dzirdēt stāstus,kad pēkšņi pieteicies bērns, sākas kopdzīve, lai gan otrs cilvēks, kur nu vēl pats, nav nedz iepazīts, nedz apzinātas sekas, kas loģiski sekos šādai instinktīvai kopdzīvei.

Ja izdodas saieties kopā jaunības gados (es pat nesaku “apprecēties”, jo šodien tas vairs nav aktuāli, ģimenes dzīvo kopā arī bez tā), var gadīties tā, ka nemaz nepazīstam sevi, kur nu vēl otru! Personīgā izaugsme notiek nepārtraukti,un arī agrā jaunībā sapņi un mērķi var būt ļoti atšķirīgi no tā, kas būs vēlāk, ap gadiem 35 - 40, kad tradicionāli runājām  jau par kopdzīves krīzēm. 

Kad sākas pirmās nopietnās grūtības, pirmais vilinājums ir aiziet, izšķirties, pakļauties savam aizvainotajam ES. Rozā brilles ir nokritušas un cilvēks parādās tāds, kāds viņš ir (viņš nav mainījies! izmainījies ir mūsu skats uz viņu).  Sievietēm bieži vien, ja nav bijis labs tēvs, ir vēlēšanās, lai vīrs pārņem arī tēva funkcijas, rūpējas, gādā, aizsargā, lutina - dara visu to, ko viņas nav saņēmušas savā ģimenē. Arī vīriešiem var gribēties savas gādīgās mammas turpinājumu apteksnē - sievā. 

Kā saka psihoterapeiti - ģimenē mēs nedzīvojam savu dzīvi, bet gan turpinām dzimtās iesākto, tāpēc ir grūti, tāpēc ir ļoti smagi un pat neizturami, jo no tā, no kā bēgām savas ģimenes ligzdiņā, lai būtu neatkarīgi un darītu beidzot visu pa savam, tas tomēr seko kā liela, smaga ēna - visas dzimtas problēmas satek vienā vienīgā ģimenītē, kura nu tagad kā nu prot, spirinās, lai tēlotu laimīgus un priekšzīmīgus vecākus, saldu pārīti, bet patiesībā ciestu no diezgan lielām šausmām - savu personīgo dzīvi un ideālus pakļaujot kam lielākam - ģimenei. Un ģimenes dzīve ne vienmēr nozīmē lielu laimi, brīžiem tieši pretēji.

Protams, es sabiezinu krāsas, jo sākumā īsti, kamēr dzimst bērni un ir tā mazo bērnu jezga mājās, nemaz to nevar pamanīt, īpaši sievietes, kas beidzot ir pie vietas, un realizējušās kā mātes. Krīzes abiem iestājas vēlāk, kad beidzot apzinies - tā tā dzīve paies! Arvien mazāk laika pietiks sev, arvien vairāk personīgo sapņu un brīvības ziedots uz mistiskā ģimenes altāra. Kam tas viss vajadzīgs? Bērni izaugs un aizies, bet priekš kam ir šī kopdzīve ar vienu vienīgu partneri?

Tādas domas ik pa brīdim ienāk prātā katram ģimenes cilvēkam, vai ne? It īpaši, ja partnerattiecībās ir konflikti un nav kopēju interešu, neskatoties uz bērniem un ģimenes dzīvi. Mūsdienīga cilvēka domāšana, kad kaut kas nesakrīt ar viņa ES mērķiem un idejām, liek izvēlēties pašsaglabāšanās ceļu un teikt: “piedod, mūsu intereses nesakrīt, Tu mani vairāk neapmierini tāds, kāds (-a) esi! Dzīve ir gara un pasaulē vēl ir daudz kas cits interesants, ko redzēt. Kāpēc gan lai man ziedot visu savu dzīvi par labu Tev? Tev, kas man nedod pretī to, ko vajag man? Tu, kas sagādā man ciešanas un konfliktus! Kas bojā man nervus! Es pats (-i) esmu pietiekami stiprs un neatkarīgs cilvēks, lai pastāvētu par sevi un dzīvotu sev!”

Šādas ES tirādes nereti var noklausīties, kad jūtamies pazemoti, apvainoti vai dusmīgi savās partnerattiecībās. Tā ir vēlme glābt savu ES, nosargāt savas privātās robežas, lai tās neiesūc ģimenes kopējais “katliņš”. Tāpēc jau nereti sievietes ap 40-50 sāk dzīvot pilnīgi savos hobijos, nereti izšķiras vai pašķiras, viņām šķiet, ka viņas ir zaudējušas savu dārgo dzīves laiku, auklējoties ar vīrieti, no kura nesagaida ne pliku Paldies vai vismaz savu vēlmju piepildījumu, un šīs vēlmes jau ir citas nekā jaunībā, kad svarīgāk šķita likties zem altāra un radīt bērnus. Tas instinkts toreiz bija spēcīgs pāra kopā saucējs un tādā krāsā nāca mīlestība.

Vai monogāmām, viena partnera attiecībām vispār ir nākotne šajā laikā, kad dzīvojam? Kāds labums ir no tādām viena partnera attiecībām visas dzīves garumā, ja tās ir tik grūtas, savu personīgo sapņu un iegribu zaudējošas?

Man atbilde nenākas viegli. Es arī varu padoties pie pirmajām grūtībām, un esmu redzējusi, kā sabrūk attiecības, piemēram, partnera slimības vai alkoholisma dēļ. 

Tomēr sirdī gruzd viena pāri visam stāvoša doma - ja nu partnerattiecības arī ir tas, kā dēļ vispār dzīvojam? Ja nu ģimene un attiecības ar tuviniekiem ir tas, kādu deju dejo dvēsele šajā dzīvē?

Ja nu tieši tā ir dzīves skola un stiprums? Cīņa ar egoismu, cīņa ar savu šauro patību citu, lielāku mērķu, piemēram, mīlestības dēļ? Nevar runāt par mīlestību, ja tikai pieprasām no otra, lai viņš aizstāj un iedod visu to mīlestību,ko mums neiedeva vecāki, ko mēs nesaņēmām kā bērni. Nevar prasīt savam vīram ciest par visiem tiem grēkiem, ko darīja tēvs vai dzimtas vīrieši. Nevar vīrs prasīt sievai būt par viņa māti.

Visādi dzīvē var gadīties, nelaimes nenāk brēkdamas, bet tās atnāk  - slimības, naudas trūkumi, personīgās krīzes, neizturami apstākļi, milzīgs aizvainojums un nepiedošana, bet pāri visam, dzīvojot šo ģimenes dzīvi, kas cilvēkam tomēr ir normāls pastāvēšanas stāvoklis un arī dzīves turpinājums, atzīstam mēs to ideoloģiski vai nē, jāatceras par ģimenes un laulības (vai kopdzīves būvējot ģimeni) vērtībām. Tā ir vērtība pati par sevi. Tā mēs augam un tā aug mūsu bērni. Tas ir mazais pasaules modelītis, kas riņķo un kurā riņķojam mēs ar visiem saviem tuvākajiem. Ja šajā pasaulē nebūs tolerances, mīlestības un arī ziedošanās (nemitīgi!), nekas jauns un skaists nevarēs tapt arī Lielajā pasaulē.

Cik tomēr laba ir tā sajūta, ja pārim izdodas pārkāpt pāri kaut kam smagam attiecībās, piedot, sapurināties un iet tālāk. Cik laimīgi tad jūtas bērni! Arī viņi tad redz - grūtībām attiecībās ir iespējams tikt pāri. Vecāki to izdarīja un dzīve turpinās. Mēs esam ģimene un tāda paliksim visu mūžu, tāpēc ir jāsadzīvo!

Fantastiski, ja to vēlas realizēt abas puses.

Kāda ir jūsu pieredze?