Tēvu dienas konkurss: Kāpēc tavas ģimenes tētis ir vislabākais?

Man bija dzīvē grūti atrast savu otru pusi, jo mans tētis bija īsts vīrietis, fantastisks cilvēks ar jutīgu sirdi (mēdza raudāt pie labas filmas), strādīgs bez gala ar zelta rokām (tāds, kas prot visu izdarīt) un ļoti mīlošs vīrs un tētis trīs meitām, man bija gods būt viņa jaunākajai kaklarotai (cilvēki tā dēvēja, jo maza dzīvojos viņam tik ap kaklu). Pieaugot vairs nedzīvojos ap kaklu, bet zem rokas mēdzām tā cēli iet. Ai, asaras birst, bet es pabeigšu, mans tētis aizgāja šajā datumā-11.septembra rītā pirms gada. Es viņu tik ļoti mīlēju un mīlu. Nevar uzskaitīt tās lietas, ko tētis man iemācīja, neizsakām daudz, jo es biju viņa acu raugs, mazais Vilnītis jeb kopija un tāda tagad ir mana mazā meita, īsts opītis. Man patika ar viņu vakaros pie tējas runāt par pasaulīgām, nopietnām lietām, patika kopā skaldīt un krāmēt malku, patika mācīties stūrēt auto, patika turēt viņu roku līdz pēdējam... Es Tevi mīlēšu vienmēr...

pandulaacis 09. Sep 2014, 18:19

Mēs ar vīru vecāku lomās esam maķenīt ilgāk par divarpus gadiem. Vīramāte reiz izteicās: "Grūti, kad bērniem dzimst bērni", proti, esam vēl pašā jaunības plaukumā - vīram 26, man par gadiņu mazāk, bet jau vecāki 2 bērniem. Nemānīšos - mums abiem ar sencīšu lomu sākotnēji gāja pabriesmīgi, proti - neraugoties uz daudzajiem jaunības plusiem, izjutām arī pārīti mīnusu. Būtiskākais no tiem – nebijām nobrieduši tādai „pieaugušo dzīvei” un savas ikdienas pārkārtošanai, kādu mazie mums sagādāja, terorizējot vairāk un biežāk par „vidusmēra” bēbīšiem. Bet ko nu par to – viņi ir mūsējie un brīnišķīgi ar visiem saviem untumiem.
Mēs nebijām no tiem vecākiem, kas var stundām ģībt, aplūkojot mazos pirkstiņus, pēdiņas, padusītes, ciskiņas un visu pārējo. Mēs bijām šokēti – meita šausmīgi bļauj, daudz zīž un kakā. Kur tā harmoniskā idille, par kuru citi jaunie vecāki stāstījuši? „Bēbītis 16 stundas dienā čučēja, mēs visu dienu skatījāmies filmas...” Ak, kā mums abiem toreiz būtu noderējis kāds šerpāks iedvesmas stāsts! Vīrs, protams, centās man palīdzēt un apgūt visu, kas īstam, gādīgam tētim jāprot – noslaucīt dibenu, nomainīt pamperu, pārģērbt, iemidzināt, pabarot no pudelītes (tolaik vēl studēju un man bija nepieciešams izskriet), paņemt uz atraudziņu, paauklēties, kad neesmu mājās utt. Un viņš to visu patiešām darīja, jo es savā nostājā biju šaušalīgi stingra – kopā taisījām, kopā aprūpēsim! Ar manu vēlmju izpildīšanu pirmajā gadā gāja visādi, jo jaunības maksimālisms, egoisms un pārējās ne pārāk jaukās vīra īpašības periodiski atgādināja par sevi, tāpēc bieži biju ar kaut ko neapmierināta, taču domās nemitīgi atgādināju: „Citi tēvi savus bērnus pirmoreiz paņem rokās ap gadu – Tev vēl ir ļoti paveicies!” Un es sāku pievērt acis uz bodijiem, kas sapogāti virs zeķubiksēm, un citiem sīkumiem, jo sapratu – ja vīrs grib redzēt savu bērnu kā mazu supermenu, man viņam tas jāļauj.
Pusgadu meita gulēja vai nu kādam no mums blakus, vai virsū. Uz manis nebija ērti (prāvo krūšu dēļ), bet tētis tāds foršs, silts un plakans – meita gulēja viņam virsū arī naktīs. Ekstrēmi, bet bērnu ne reizi nenometām. Arī nakts midzināšana uz lielās bumbas drīz nonāca tēta kompetencē – meita izauga tik ātri, ka mums abām tīri fiziski kļuva grūti šādi midzināties (turēju viņu vertikāli - ietupienā). Pa dienu centos miegainu likt pie krūts, bet naktis vīram pagāja šūpojoties, bet no rīta taču jādodas uz darbu! Par laimi, meita lielākoties cēlās vien pāris reizes, taču par šo vīra nakts izpalīdzēšanu joprojām esmu ārkārtīgi pateicīga. Kā arī par vēl vienu nakts celšanās maratonu dažus mēnešus vēlāk, kad tikko biju palikusi stāvoklī ar puiku. Citām ir nelabumi, ģīboņi u. tml. „prieki”, bet man – absolūta nevarēšana naktī piecelties pie raudoša bērna, kam jāpašūpo gultiņa un jāiedod padzerties. It kā kāds man būtu izsūcis visus spēkus – galva smaga, rokas ļenganas... „Mīļais, aiziesi, lūdzu?” Un tā līdz pat 10 reizēm pa nakti vairāku mēnešu garumā.
Es pilnīgi noteikti ticu, ka bērnu misija ir kaut ko iemācīt saviem vecākiem, nevis otrādi. Otra mazuļa pieteikšanās pēc nepilna gada mūs pārsteidza nesagatavotus un, šķiet, 9 gaidību mēnešu laikā darīja daudz pieaugušākus un nopietnākus, jo divi – tas ir daudz! Vīrs sāka saprast, ka bez viņa palīdzības un regulāras iesaistīšanās es vienkārši sajukšu prātā un palēnām, pamazītēm nobrieda scenārijam: „Dzīve uz kādu laiku ir pilnībā beigusies”. Mūsu ikdienā atgriezās virsū gulēšana, nakts midzināšana (tā vēl joprojām nekur nav pazudusi), gultas šūpošana un viss reiz jau piedzīvotais, ar laiku pāraugot vēl nepatīkamākā fāzē – gulēšanā atsevišķi. Neveicas mums ar mājokļiem – joprojām pie milzīgas 2 x 2 gultas neesam tikuši. Tad nu mēs ar puiku guļam vienā istabā, vīrs – citā, turklāt nereti viņam piebiedrojas meita, kam sapņos mošķi rādās. Vai arī mēs samaināmies, jo ar tēti puikam labāks miegs (lasīt – tētis tik uzbāzīgi nesmaržo pēc piena). Un tā jau 7 mēnešus (pirmajos 3 kaut kā sarūmējāmies, vēlāk puiks sāka gulēt „lidmašīnītē”). Vīrs it kā izguļas, bet tad, kad es, nomocījusies un entās reizes naktī zīdījusi bērnu, nelaimes čupiņas paskatā nāku un lūdzos, lai vīrs nošūpo puiku uz bumbas, viņš to vienmēr izdara – ja nepieciešams, vairākas reizes un vairākkārt atliekot modinātājpulksteni... Daudzus ikdienas pienākumus sadalām, piemēram, bērnu midzināšanu un ārā vešanu. Jā, mans vīrs ir no tiem retajiem tēviem, kas visai labprātīgi sien dēlu slingā (reizumis sēja arī meitu, starp citu) – arī par to esmu priecīga un pateicīga, jo man pilnībā pietiek ar 5 dienas stieptiem 10+ kilogramiem un vēl 16 vilktiem pie rokas, brīvdienās gribas kripatiņu atpūsties. Un vēl viņš ved bērnus pie daktera, jo tā ir ātrāk un ērtāk (dakteres parasti ir patīkami pārsteigtas). „Vāveres riteņa” sajūta gan nepamet joprojām, un katastrofāli trūkst brīžu divatā, bet dzīve ir tāda, kāda tā ir – bērni reiz izaugs.
Ko īsti es gribēju pateikt ar šo garumgaro „palagu”? Protams, varēju cukursaldā intonācijā nodūdot par to, ka mūsu tētis ir vislabākais pasaulē, jo mūs visus ļoti mīl un ļoti daudz dara mūsu labā, bet man gribējās slavas dziesmai pieiet praktiski – pa veču modei. Proti, es centos hronoloģiskā secībā uzskaitīt visus būtiskākos vīra labos darbus, uzupurēšanos un ziedošanos bērnu komforta labā, lai nevienam lasītājam nerodas jautājums – bet ar ko tad īsti viņš ir tik labs? Mīlēšana jau tam visam nāk bonusā pēc noklusējuma, un arī bērni par tēti ir sajūsmā. Sevišķi meita, kas visu dienu dīc: „Gribu tētim opītē! ”, „Gribu tētim paklauvēt!” (pie loga) vai „Tētis drīz būs? Viņš jau brauc?” Un tās laimīgās sejas un turboātrums līdz durvīm, izdzirdot atslēgu slēdzenē – tas ir neaprakstāmi. Un, galvenais, tētis vienmēr ir bijis mums līdzās – pastūmis maliņā komandējumus un iespējamos lēcienus augšup pa karjeras kāpnēm, toties redzējis pirmos smaidus, dzirdējis pirmos vārdiņus, priecājies par pirmajiem rāpojieniem un meitas pirmajiem soļiem (puikam vēl priekšā), un tas, manuprāt, ir daudz svarīgāk par brendu drēbēm un jaunākajiem fērbijiem. Un man ir kauns, ka mēs ikdienā pārāk daudz kliedzam, spiedzam un burkšķam, nevis tā vietā sabučojam un pasakām, ka mīlam viņu.

sandux 09. Sep 2014, 15:06

Saviem bērniem vecāki vienmēr būs mīļākie un jaukākie! Bet mūsu tētis par savu bērnu stāvēs un kritīs un būs uzmanīgāks pat par mammu!
Mūsu tētis piedzima līdz ar savu mazuli, viņš aug kopā ar viņu! Priecājas par katru sīkāko bērna sasniegumu un raizējas par vismazāko nieku. Mēs viņu ļoti mīlam!😍

čabule 09. Sep 2014, 12:48

Un te mans mīļais tētis Aivars.
Mans tētis bērnībā man iemācīja gan lasīt, gan rakstīt, gan pogu piešūt un naglu iedzīt. Ar savām pasakām un šausmu stāstņiem viņš izklaidēja mani, brāli un māsu .. Mans tētis prot ļoti labi gatavot- visvairāk mums garšoja makaronu pica un soļanka un svētdienās- omlete ar visādiem labumiem iekšā.. Tētis visus savus 3 bērnus iemācīja braukt ar velosipēdu, iemācīja rēķināties ar citu vajadzībām, nevis tikai domāt par sevi..
Tagad mans tētis ir superīgs opis.. Savu pagaidām vienīgo mazbērniņu viņš dievina. Pat valsi māca dejot 😉 ... Opis nevar vien sagaidīt, kad ar Laimiņu varēs iet dārgumu medībās uz pagrabu (viņam tur jau saslēptas mūsu bērnības mantas..).. Tā jau saka- savi bērni ir pēdējās lelles, bet pirmie mazbērni ir pirmie bērni.. 😀
Opīt, Tu esi foršs, noteikti neaizmirsīsim Tevi apsveikt tēvadienā 😀

čabule 09. Sep 2014, 12:39

Laimas tēti sauc Raivis. Viņš ir pats, pats labākais tētis pasaulē. Viņš, atšķirībā no Ziemassvētku vecīša- nes dāvanas arī ikdienā.. Mūsu tētis prot izkrāsot ikdienu un, pārspējot Lieldienu zaķi, brokastu olas nokrāso arī tāpat- prieka pēc.. Zobu feja mūsu tētim nestāv ne tuvu- viņš samīļo un palutina mūs ne tikai bēdās, bet arī priekos.. Tētis ir īsts varonis, viņam nav superspēju , kā Supermenam, bet viņam ir supermīlestība pret mums- viņš darīs visu, lai viņa ģimenes meitenes būtu laimīgas..
Tēti, mēs Tevi mīlam 😘