Tā var sajukt prātā

Brīžiem šķiet, ka es jūku prātā. Vai arī jūs?

Pandēmija jau tik ļoti ievilkusies, ka visiem tā ir līdz kaklam un vēl mazliet, kas, nenoliedzami, rada pastāvīgu stresu, visus uzvelk, pamudina būt neiecietīgākiem.

Arī manu nervu sistēmu tas pamatīgi iedragājis. Ja pēc valdības pēdējiem lēmumiem karantīnas skolā un bērnudārzā nu var pieskaitīt pagātnei, tad bailes no inficēšanās jau nekur nav pazudušas. Lai arī ar vīru esam saņēmuši visas trīs vakcīnas, arī bērni ir vakcinēti, pie katras ieklepošanās ir sajūta, ka kovids ir mūs panācis. Iesāpējās galva- velns, noteikti kovids! Tiklīdz bērns ieklepojas, uzreiz jau stresā skrienu pārbaudīt, kāpēc klepus. Savā paranojā pat inhalators vienmēr ir gatavības stāvoklī, lai vajadzības gadījumā uzsāktu inhalācijas un neielaistu klepu.

Es pieļauju domu, ka ne man vienai ir tā. Es zinu, ka ir ļoti daudzi kuri uzskata, ka omikrons tāds nieks vien ir, kas atnāk un pēc dienas vai divām arī aiziet kā nebijis, taču mans lielākais uztraukums ir par to, kas paliks pēc tam. Neba nu tas spītnieks neatstās kādas tālejošas sekas.

Šo rītu sāku ar lielu krūzi zāļu tējas, jo atkal kārtējo reizi šķiet, ka vīruss mani noķēris. Esmu no tiem, kuriem no rītiem kakls vienmēr nedaudz aizsmacis, bet nu šāds aspekts rada papildu stresu – ja nu… ja nu ir kovids.

Smejoties saviem draugiem saku, ka pēc pašas sajūtām kovidu kopš 2020.gada sākuma esmu izslimojusi jau vairākkārt. Vismaz domās. 

Kā ir ar tevi? Vai arī tev pie katras mazākās ieklepošanās, iesnām vai galvassāpēm šķiet, ka viņš ir klāt? Patiesi ceru, ka ne es vienīgā, kura šajā ziņā sagājusi sviestā.