Svētku diena arī tad, kad nav vairs divdesmit

Savādi tai dzīvē ir iekārtots. Tieši šodien aizdomājos par to, cik ļoti man pietrūkst laika sev. Man gribētos šo skaisto dienu tieši sev. Kāpēc man, es, protams, apzinos, ka esmu mamma jau stipri labākajos gados, bet tas ir papildus stimuls parādīt, ka arī šajā vecumā sieviete var un grib būt skaista.

Esmu mamma mazākajai meitiņai, kurai tagad ir astoņi gadi un auklēju savu mazo mazdēliņu. Tā kā brīvā laika man priekš sevis nav. Pie tam man nav ideālās figūras un arī apģērbu meklēt man nepatīk, jo tas, kas man patīk uz mani neizskatās, bet kas būtu tas labākais, kas varētu piestāvēt nezinu. Mans vīrs jau ir aizmirsis, kā es izskatos kleitā, jo ikdiena ir tik dinamiska, ka ērtākais apģērbs ir bikses, bet frizūra astē saņemti mati. Tie netraucē un nav jābaidās, ka vējš tos izjauks.

Tā paskrien diena pēc dienas. Brīžos, kad neesmu darbā vai mājā pildu sabiedriskos pienākumus, un apstājos tikai tad, kad saprotu, ka no noguruma gribas raudāt. Tajos brīžos es atceros, ka esmu sieviete un man gribas izskatīties labi, kļūst sevis žēl. Tad es varu visu dienu ne ar vienu nerunāt, skatīties filmas un izraudāties no sirds.

Tā bēdīgi sanāca, bet īstenībā kā katrai sievietei man ļoti gribās ticēt ziemassvētku brīnumam. Es gribu sagaidīt mūsu ar vīru kopējo desmitgadi nedaudz savādāka, nedaudz pievilcīgākā un ne tāda kā parasti.