Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Pastāv joks, ka mammas savā starpā runā vienīgi par mazuļu vēdera izeju. Šoreiz vēlos runāt par ko citu - suņu kakām pilsētās.
Līdz šim to neizskatīju par lielu problēmu - jā, šad tad gadījās iekāpt kādā "mīnā", taču tas gadījās tik reti, ka ātri vien aizmirsās.
Taču tagad, kad esmu mamma mazai un brašai soļotājai, šī problēma manās acīs ir krietni saasinājusies. Gan pati esmu biežāk "veiksmīgi" iekāpusi kādā kaudzītē, gan ratiņu riteņos salipuši un saķērušies suņa mēsli, ko parasti atklāju tikai pie pašas mājas.
Pat tad, ja es vienmēr izvēlētos braukt vienīgi pa ietvēm (kas man nemaz nepatīk), meitiņa vēlas skriet tikai pa zālīti. Viņu uz ietves pat nevar dabūt!
Sestdien vēlējos ļaut mazajam niķu pūznītim mazliet paskraidīt. Stūmu ratus pa ietvi, Ieva skrēja pa zālīti. Pēc kāda kritiena piegāju pie viņas, lai palīdzētu piecelties, un ieraudzīju daudz suņa kaku. Visur. It kā pēkšņi man atvērtos acis. Meitiņu paņemot uz rokām, ievēroju, ka arī viens zābaciņš ir sabrists, ieliekot ratos, atklāju, ka sasmērētas ir abas kājas, turklāt - pamatīgi. Bijām tālu no mājām, tuvumā esošajā veikalā mitrās salvetes nepārdod... Mājās atklāju, ka kakas bija tikušas arī pašos ratos un sasmērējušas kombinzonu, kuru biju tikko izmazgājusi un žāvējusi divas dienas. Labi, ka tieši tajā dienā biju sarunājusi tikties ar kādu citu mammu, lai pārpirktu kombinzonu un zābaciņus - uzreiz pārvilku apavus, netīros ieliku maisiņā.
Tagad man ir bail Ievu laist skraidīt pa zālīti, ja vien laukā nav uzsalis. Suņa mēsls tomēr nav tas pats, kas zāles traips vai dubļi. Un kur gan man likt to netīro bērniņu, ja esmu tālu no mājām?
Diemžēl, mums Latvijā ir tāda prakse - izvest sunīti laukā, bet pēc viņa nesavākt. Vien retais noliecas, lai sava mīluļa izkārnījumus uzlasītu. Es nevaru nevienu nosodīt, jo laikā, kad vēl dzīvoju pie mammas, vedu pastaigās viņas suni, pēc kura tieši tāpat nekad nesatīriju. Nu es to nožēloju.
Protams, var runāt par dabīgā mēslojuma labumu zemītei un citām lietām, taču, manuprāt, pilsēta ir pilsēta. Ir jābūt kultūrai, jānes atbildība. Un cik ļoti gan skaista ir mūsu Latvija, kad pavasarī visi tie "labumi" atkūst?
Suņi viennozīmīgi ir brīnišķīgi dzīvnieki! Arī mūsu ģimenē reiz parādīsies šis mājdzīvnieks. Un šoreiz es pārliecināšos, ka viss pēc viņa tiek uzlasīts. Jo uz savas ādas izbaudīju, cik nepatīkami ir, ja tas netiek darīts.
Aizdomāsimies par šo tēmu!
Vienīgais, ko var darīt aizrādīt suņu saimniekiem, kad redz, kad tā čupa tiek atstāta. Mana radiniece konkrēti aizrāda tiem saimniekiem, ja to redz uzreiz, pat, ja pa logu ir redzējusi un vēlāk satiek to suņu saimnieku, tad ir pateikusi. Protams, bijusi arī asa vārdu pārmaiņa par šo visu.
Es ar vīru arī tādu praksi piekopju, ja tiek redzēts, tad aizrādam, bet jāsaka tā, ka lielākais vairums cilvēku ignorē to visu, jo uzskata, ka tur jau nekā nav.
Mājas kaimiņiene vasarā karoja arī ar šādiem cilvēkiem, viņa sēdēja avīzi lasīja ārā un redzēja šos cilvēkus un jāsaka, tā, ka ar policijas iesaistīšanos , bet nu kāds sāka savākt, citi nē.
Mana mazā vēl ārā nestaigā, bet nu briesmīga situācija tā ir jebkurā laikā, vienreiz pati iebraucu ar ratiem un normali notīrīt varēja tikai ar vecu zobu birstīti un ūdeni, jo no ratu riteņiem nevar viegli to izdarīt, bet par pašu bērnu pat iedomāties nevaru kā, noteikti šausmīgi tāpat.