Problēmas veikalā ar bērnu.

Vēlos pajautāt ko darīt, kā atrisināt esošo situāciju.

Ieiešana lielveikalā ir murgs! Ja vēl 10 min. pēc pārtikas, tad to kaut kā nebūt pārdzīvojam. Bet lielākoties arī ātri pagrābju produktus un aiziet. Meita skrien visur, pie katra plaukta klāt, visu ķer, grābj, nomet, skrien pie nākamā. Rokās man ne vienmēr negrib sēdēt, un pat ja grib, tad vienai veikalā sanāk nokrauties kā zirgam. Arī tajās spec. bērnu mašīnītēs vairs nesēž, kliedz, raud, jo zina, ka interesantāk ir grābt no tiem plauktiem visu. Pie kases viņa ir ar varu jātur, lai neaizklīst prom, jo ļoti ātri skrien. Situācija ir jēdzīgāka, ja ejam a vīru kopā veikalā, jo tad viņš pieskata, bet es paņemu visu vajadzīgo. Tomēr arī tas nav risinājums, jo viņu arī izbesī tā mežoņošanās, un man ir jāklausās pukstēšana, ka esmu bērnu izlaidusi. Aizmirsu pateikt, ka veikalā ļoti populāra ir krišana gar zemi un kliegšana, ja neiet tur, kur viņa grib, nedara, ko grib. Vienīgais, kas nav visam niķu komplektam klāt, neprasa mantas pirkt, bet tas pagaidām. Tas ir pārtikas veikalā, pēc kura es jūtos kā pēc intensīva fitnesa treniņa(jā-vismaz par svaru varu neuztraukties, esmu atguvusi formu). Lielveiklā vispār ir vēl lielāks murgs!! Tur ir tās braucošās kāpnes, un tad nu no viņām nevar prom dabūt bērnu.  Lai tiktu prom no kāpnēm, jānes ar varu, spirinās, kliedz, raud pa visu lielveikalu. Un tā līdz nākamajam interešu objektam-braucamajām mašīnītēm, kuras diemžēl ir atkal uz katra stūra tāpat kā tās interesantās kāpnes. Un tur tas pats. Viņa vienkārši nesaprot vārdu nē, liekas, ka ir bezjēdzīgi kaut ko skaidrot, strāstīt pat īsiem teikumiem, jo ir tā-es to gribu, viss, un ir pie kājas, ka mammai vai tētim kaut kas cits ir jānopērk.

Te nu jāsaka, ka mēs nestaigājām pat ne stundu pa veikalu, un te nederēs arguments, ka bērnam apnika, tapēc sāk šādi uzvesties. Tā jau ir ar pirmo soli veikalā. 

Skatos, ka citiem bērni kā bērni, iet pie rokas, man kā mežonis, skrien, kliedz un vispār nesaprot(drīzāk ignorē, bet saprot). Šādi atgadījumi lieki teikt bojā ne tikai mūsu attiecības, jo garstāvokli ir zem nulles, bet arī pašam bērnam(2 gadi) ir grūti ar sevi tikt galā. 

Godīgi sakot, man nepatīk tas, ko es redzu, kāda aug, jo savā darbā esmu pietiekoši daudz saskārusies ar problēmbērniem.

Kāds varētu būt risinājums šai situācijai? Absolūta izolācija no visa un iešana vienai arī diez vai būs risinājums, jo esam aktīvi cilvēki, gribam vismaz kaut kur kopā iziet.