Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Pirmsākums
28. Aug 2018, 09:06
Leiputrija*
Leiputrija*
Kādēļ nolēmu uzsākt rakstīt šo blogu? Neesmu pārliecināta, ka šī apņēmība man būs ilga, taču, ja darbs ir garlaicīgs, dzīves draugs ar vārdu "uzklausīšana" ir uz "Jūs", tad kaut kur ir vēlme izteikt savas domas un viedokli (rakstīt blogu ir stipri lētāk, kā iet pie psihologa parunāties).
Kad biju jaunāka un naivāka, domāju, ka būšu slavena romānu rakstniece, pat biju uzrakstījusi, kādas desmit lappuses ar stāstu par savu draudzeni un viņas mīlas dzīvi, kas patiesībā bija jauniešu muļķības, protams, tas beidzās ar to, ka neko neuzrakstīju,bet sapnis palika. Kad pabeidzu skolu gribēju strādāt kādā izdevniecībā, cerēju rakstīt kādus mazus rakstiņus žurnālos, bet vairāk kā loģiski, ka mani neviens darbā neņēma bez pieredzes un bez izglītības attiecīgā jomā,bet sapnis palika.
Vienmēr ir patikusi Fēbe no filmas "Amulets", viņai bija superīgs darbs - žurnālā sava padomu sleja, man arī tā gribētos, bet nu neko, mēģināšu vismaz savu blogu rakstīt.
Nu jau manas rakstīšanas prasmes vairs nav tādas kā agrāk, pirms kādiem gadiem mācēju sludinājumu par kaķīšiem, kuri meklē mājas uzrakstīt tik daiļrunīgi, ka mazos pūkainīšus izķēra jau pirmajā dienā, tagad laikam esmu dzīves notrulināta - darbs, lauku mājas, raudošs bērns un daudz dažādas mūžīgās problēmas.
Kādēļ nolēmu tieši šodien uzsākt bloga rakstīšanu, laikam tāpēc, ka šodien no rīta man viss sakrājās tik ļoti, ka nezināju vairs, kur likties, bērns no rīta raudāja vismaz pusstundu no vietas, tā arī nesapratu kāpēc, bet es izraudājos kopā ar viņu, jo vairs jau nevarēju izturēt, nokavēju kārtējo reizi darbu par 15 minūtēm un, tad darbā apsēžoties atcerējos par to kā agrāk pratu sapņot. Varēju vakaros stundām ilgi gulēt gultā un iztēloties pavisam savādāku dzīvi, kur esam bagāti, katram mājās ir sava istaba, mamma vakaros nav dusmīga un tēvs nedzer. Ar brāli no rītiem ejot uz pieturu iztēlojāmies, ka mums ir pazemes tunelis, kurā no rīta var iekāpt un ar nezināmas izcelsmes braucamo aizšļūkt pa tuneli līdz pieturai, lai nebūtu katru rītu jāiet ar kājām pusstundu. Sapņojām, ka mums ir arī pašiem savs namiņš pie ciema pieturas, atceros cik spilgti iztēlojos kā pa namiņa skursteni kūp dūmi un to cik tur ir silts.
Tagad vienīgais ko redzu aizverot acis, ir visas manas veselības problēmas, visi rēķini, kas jāsamaksā un darbi, kas jāizdara mājās, kā arī, protams, vēl mans rīta raudošais bērns.
Neprotam sapņot, jo tās ikdienas rūpes un ritenis, kurā esam, to visu nogalina. Bērnībā mēs esam brīvi no dzelžainajiem pienākumiem, darba utt., un tāpēc mēs arī esam daudz mierīgāki, brīvāki..Arī mani pēdējās dienas nomāc šīs pašas problēmas un es domāju, ka jāatsāk tas, kā bija bērnībā. Tikai tas ir pastāvīgs darbs ar sevi, kurā ir jāiegulda tāpat kā finanšu pelnīšanā un rūpēs par savu fizisko veselību, ģimeni. Tāpat mums ir jāatrod laiks, lai atslābinātos un sapņotu..<3
Darbs izdevniecībās mūsdienās slīd lejup. Žurnālus pērk aizvien mazāk. Pie noteikta lasītaju skaita, arī blogeri pelna neslikti. Ir iespēja rakstīt rakstus interneta portaliem un zinu cilvēkus, kas brīvajā laikā tā piepelnās. Un tie nav profesionāli žurnālisti kas dzīvo lielpilsētās, vienkarši pārzina to tematu un drukā augša pie sava datora mājās. Pasaule mūsdienās ir globāla. Tam ir daudzi ieguvumi.
Sapņi paliek pie sapņiem. Lai sasniegtu to ko vēlas, ir jāstrādā pie tā 😀
Sveika, es teiktu, ka mēs protam sapņot, bet sapņi ir mainījuši formu un dzīvi ar apmaksātiem rēķiniem, mūžīgi smaidošiem bērniem un vīriem, kuriem patīk papļāpāt par jūtām.
Mans ieteikums ir piepildīt sapņus mazajās lietās. Priecāties, ka algas dienā vari pati sev nopirkt tik ledenes cik sirds kāro, ka ir tas vīrs un bērns kā bērnībā rotaļājoties un dalot lomas tēlojām. Ka spogulis ir aizsniedzams un mamma neņem nost lūpu krāsu, ka tagad ir pašai sava. Man ļoti palīdz savu mazo bērnības sapņu piepildīšana. Jo tie ir reālāki un racionālāki par ideālajām dzīvēm, pēc kurām alkstam.
Un Tev ir lauku māja, kas ir daudzu cilvēku sapnis. Lai veicās sapņošanā un gaidu nākošo blogu!