Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Mans mērķis nebūt nav baidīt topošās vai esošās māmiņas, tētus, ka tagad tev vai tavai partnerei būs pēcdzemdību depresija. Nē! Mans mērķis ir par šo traucējumu runāt līdz pagurumam un informēt, ka no pēcdzemdību depresijas nav jābaidās. Vajag tikai ķerties vērsim pie ragiem, lai atgūtu pilnvērtīgu dzīvi! Es gribu, lai ir pietiekami daudz informācijas par šo traucējumu gadījumā, ja tā skars mani, tevi, tavu draudzeni, partneri vai māsu…
Es gribu, lai mēs zinām, kāds ir mūsu nākamais solis.
Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no šī vārda ‚depresija‘? Kas ir tas, kas liedz mums skaļi izrunāt šo vārdu? Kāpēc mums tik ļoti bail no tā, ka mamma, māsa, draudzene un pat partneris uzzinās par to, ka man varētu būt depresija? Kāpēc mums ir tik svarīgi, ko par mums padomās pārējie? Kāpēc ir tik ļoti bail no šiem kritizētājiem un nosodītājiem, kurus var atrast zem jebkura publicētā raksta par pirms/pēcdzemdību depresiju?
Šie kritizētāji parasti ir cilvēki, kuri par šo emocionālo traucējumu neko nezina vai nezina pietiekami daudz. Tie būs tie, kas ‚ries‘ visskaļāk, ka šī slimība ir izdomājums, slinkums vai, sliktākajā gadījumā, modes lieta. Bieži vien šī ‚riešana‘ ir kliedziens pēc palīdzības viņiem pašiem.
Tas sāp, es zinu, un tu vari sarauties vai izstiepties, bet labāk no tā nepaliks. Neļauj šiem cilvēkiem tevi ietekmēt. Ļauj viņiem rūgt pašiem savā rūgumpodā! Neļauj viņiem stāties tavā ceļā pēc palīdzības!
Man ir atauguši mati, gribētos savādāku griezumu un varbūt pat izmainīt toni – piesakos pie frieziera.
Jau kuro dienu zobs ‘īd‘ – dodos pie zobu ārsta.
Klepus nerimstas teju jau 3.nedēļu – vizīte pie ģimenes ārsta.
Man ir emocionāli smagi, visu laiku gribas raudāt, mazulis tracina tik ļoti, ka negribas iet viņa tuvumā. Miegs? Kas tāds? Gribas aizmukt no visas pasaules un kliegt balsī skaļā – lieciet reiz mani mierā! Kam man šito vispār vajadzēja? Kas lika man domāt, ka es varu būt laba mamma? Un ko es daru? Neko…Tikai reti kura būs pietiekami drosmīga, lai aizietu līdz ārstam un izstāstītu par savām izjūtām. Tā vietā mēs turpinām birdināt gaužas asaras, būt nelaimīgas, neapmierinātas ar visu apkārt esošo. Mēs turpinām bendēt sevi un irdināt attiecības ar ģimeni, draugiem un tikai tāpēc, ka mēs esam nobijušās par to kādam ieminēties.
Tā nebija tava izvēle saslimt ar pēcdzemdību depresiju un tā nav tava vaina, bet ir tavās rokās to mainīt! Tā ir tikai un vienīgi tava izvēle – aiziet pie ārsta vai turpināt ciest šo mokpilno dzīvi.
Ir tik ērti izvēlēties to vieglāko ceļu – palikt cietējas lomā un nedarīt neko…
Ai, cik pazīstamas man šīs izjūtas!
Visas sievietes, kuras man ir rakstījušas, saņem no manis pretjautājumu – vai tu par to esi ar kādu runājusi un meklējusi palīdzību? Un visbiežāk saņemtās – Nē…
Runāt? Nav jau jēgas, tik un tā jau nesapratīs! Un šis ir tas brīdis, kad man gribas kliegt balsī skaļā – SAPRATĪS! Tikai runā! Tas nebūs viegli, nebūt ne! Vārdi sprūdīs kaklā, nezināsi ar ko īsti sākt un asaras birs kā pupas. Lai birst un viņas birs vēl kādu laiciņu, bet es gribu, lai tu notici, ka paliks vieglāk! Ja gribas raudāt – raudi! Ja gribas kliegt – izkliedzies! Ja gribas smieties – smejies no visas sirds. Ļauj emocijām vaļu!
Zinu, ka ne visas mēs esam runātājas un ir grūti atvērties. Un vēl jo vairāk , ja nezini, kas īsti notiek un kāpēc tā jūties.
Es pati nekad nemācēju runāt par savām jūtām, jo nebiju tā audzināta. Protams, es zināju, ka vecāki, māsas, brāļi mani mīlēja, bet nekad tas ģimenē skaļi netika teikts. Savā ziņā pateicoties tikai pēcdzemdību depresijai, es iemācījos runāt. Nepārproti mani, nekad neesmu bijusi no tām klusajām. Atceros, ka bērnudārzā un skolā man vienmēr tika aizrādīts, ka runāju par daudz. Tikai ne par to, ka man sāp, ka man skumji, ka man ir problēma vai nepatikšanas…Un tas bija pats grūtākais, kad iegāju lielajā dzīvē. Es sāku ar to vieglāko – rakstīt dienasgrāmatu. Starp citu, dienasgrāmatas rakstīšana ir atzīta par ļoti efektīgu metodi depresijas ārstēšanā. Ja grūti runāt ar dakteri vai vīru, uzraksti vēstuli. Es vīram sākumā rakstīju e-pastus, jo tikai tā varēju atklāties un izstāstīt, kas man ir uz sirds.
Tas ir sākums. Laid emocijas uz āru, neturi tās sevī, jo ar katru dienu tās tevi smacēs arvien vairāk!
Es negribu teikt, ka tagad tev visai pasaulei jāizkliedz, ka tev ir slikti vai ka tev ir pirms/pēcdzemdību depresija. Nebūt ne! Protams, jo lielāks atbalsts un sapratne, jo labāk, bet iesākumā noderēs arī viena uzticības persona – tavs ģimenes ārsts, ginekoloģe, vīrs, draudzene, mamma. Izrunā to sāpi, tās bailes un neziņu, kas tevi māc. Soli pa solim…
Nebaidies iet pie ārsta un teikt, ka nejūties vairs pati. Sāc ar savu ģimenes ārstu, jo tas ir ārsts, kurš tevi pazīst vislabāk. Lūdz palīdzību! Nebaidies no antidepresantiem, ja tie ir nepieciešami. Tas ir tikai mīts, ka no tiem rodas atkarība. Nemeklē iemeslu atteikties no palīdzības meklēšanas tikai tāpēc, ka tu baro mazuli ar krūti! Ir antidepresanti, kurus var lietot un barot mazuli vienlaicīgi. Ja nebarosi mazuli pati, tas nebūt nenozīmē, ka esi slikta mamma! Mēs visas gribam mazos barot ar krūti, jo tas ir vislabākais mazulim, bet, ja jāizvēlas starp krūts barošanu vai savu veselību, kas vistiešākajā veidā ietekmē arī mazuli, es noteikti izvēlētos mātes veselību. Laimīga, vesela mamma=laimīgs mazulis.
Nebaidies no psihoterapeitiem vai psihiatriem! Nav viņi monstri, kuri strādā iestādēs ar restotiem logiem un nēsā baltus halātus, un nav viņu interesēs tevi sazāļot vai ievietot slimnīcā, lai izolētu no visas pasaules. Speciālists tev palīdzēs atveseļoties, iedos pareizos ‚rīkus‘, lai tu šo slimību uzveiktu!
Šis process neiet tik ātri un lūdzu neatmet ar roku, ja pēc 3 vizītēm nav palicis labāk. Man ir rakstījušas vairākas sievietes, sakot, ka neiet vairs uz terapiju, jo ‚ pēc 3-4 reizēm nav nekādu uzlabojumu. Terapeits nav burvis un negaidi no viņa brīnumu, ka jau pēc pāris reizēm tu būsi vesela. Tev pašai būs smagi un grūti jāstrādā ar sevi, lai tev paliktu labāk. Tas prasīs laiku! Tā būs dziļa rakšanās bērnībā, pagātnē un tagadnē, uzplēšot rētas un runājot par lietām, kuras tu vēlies aizmirst. Tā būs sevis izzināšana un meklēšana no jauna. Būs jāatbild tik daudzi ‚kāpēc‘ un jāsaprot tik daudzi ‚tāpēc‘…
Jo ātrāk tu sāksi meklēt palīdzību, jo ātrāk atveseļosies. Negaidi, ka depresija pāries pati no sevis – tā nepāries! Viegla depresija var pāriet pati no sevis, bet arī tad ir vajadzīgs tuvinieku atbalsts un sapratne.
Kādam varbūt liksies un gribēsies teikt – tev viegli par to runāt un varu teikt, ka savā ziņā tam cilvēkam būs taisnība. Varu runāt, jo pati šo slimību esmu iepazinusi un izdzīvojusi līdz mielēm turpat 4 gadu garumā. Esmu kritusi un cēlusies, un atkal kritusi. Esmu izdzērusi anti-depresantu jūru un izgājusi neskaitāmu terapijas kursu, bet es esmu atgriezusies dzīvē! Bija laiks, kad ar savu psihiatru runāju vairāk nekā ar savu ģimeni.
Es gribu uzsvērt, ka atlabšanas procesam nav jābūt tik ilgam! Man tas bija tik ilgs, jo arī es biju viena no tām, kas laicīgi nemeklēja palīdzību. Es biju viena no tām, kas skaļi teica, ka ar mani viss kārtībā, ka tas ir normāli, ka šādi jūtos, jo esmu tikai nogurusi. Mazais paaugsies un būs vieglāk, un tā sekoja viena atruna pēc otras. Nebija vieglāk, bija grūtāk, bet joprojām spurojos pretī, grimu purvā arvien dziļāk. Es biju viena no tām, kas uzskatīja, ka man par savām problēmām nevienam nav jāstāsta. Vīru izslēdzu pilnībā, jo es zināju visu labāk un ko viņš vispār zina no bērnu audzināšanas?! Ne viņš izdzīvoja dzemdību sāpes, ne naktī cēlās ik pa 2 stundām. Es zināju labāk! Vīru sodīju par to, ka viņš negāja cauri tādai ellei, kādai gāju es. Bet vai viņš par to zināja? Vai tad es viņam ko teicu? Un tā bija viena no manām lielākajām kļūdām! Tieši vīrs bija tas, kurš bija mans lielākais atbalsts un palīgs, un no dēla audzināšanas zināja tikpat daudz cik es pati. Mēs mācījāmies kopā. Sapratu, ka varu uzticēt vīram apģērbt mazo, iziet pastaigāt un iedot viņam ‚pudeli‘. Jā, ne vienmēr viss bija pa manam prātam, bet sapratu, ka visam nav jābūt tā, kā es to gribu. Cik viegli palika, kad pēkšņi bijām komanda! Arī naktī vīrs nebaidījās celties. Man vajadzēja tikai par to runāt, ne gaidīt, kad viņš uzminēs, kas man bija vajadzīgs.
Problēmas mēs varam atrisināt, skatoties tām sejā! Saprotot, kas tās ir radījis un izzinot, kas mums jādara, lai tās novērstu. Nebūs viegli un neviens mums arī neteica, ka būt vecākiem ir viegli, jo tā nav. Nebūs katra diena kā viena smaidoša ģimenes idille.
Ar šo visu gribu teikt, ka pirms/pēcdzemdību depresija nav ne bubulis, ne bieds, no kuras mums jābaidās. Tā ir slimība, kuru varam uzveikt!
Ej pie ārsta, runā, raksti dienasgrāmatu, pievienojies un apmeklē atbalsta grupas. Iespēju ir daudz! Tikai tev ir jāgrib! Tikai tu vari spert to pirmo, lielo soli uz atveseļošanos! Nemeklē atrunas! Nebaidies lūgt palīdzību, tā nav vājuma pazīme! Tu neesi izgāzusies kā mamma un es gribu, lai tu man notici!
Atceries – laimīga mamma dara laimīgu mazuli!
Iveta
www.debesmanna.com
Es gribētu padalīties ar jums visiem. Es apprecējos ar savu vīru pirms 8 gadiem, mums mājās rodas problēmas, piemēram, mēs pārstājam gulēt uz vienas gultas, cīnāmies par sīkumiem, viņš vienmēr nāk mājās vēlu vakarā, pārāk daudz dzer es guļu ar citām sievietēm ārpus mājas. Es nekad mūžā nemīlu nevienu vīrieti, izņemot viņu. Viņš ir manu bērnu tēvs, un es nevēlos viņu zaudēt, jo mēs esam tik smagi strādājuši kopā, lai kļūtu par tādiem, kādi esam un kas mums ir šodien. pirms diviem mēnešiem viņš tagad nolēma dzīvot man un kazlēnam, jo būt vientuļai mātei dažreiz var būt grūti, tāpēc man nav neviena, pie kā vērsties, un man bija sirds sagrauta. Es piezvanīju mammai un izskaidroju viņai visu, māte man teica par DR AYOOLA, kā viņš palīdzēja viņai atrisināt problēmu starp viņu un manu tēti, es biju par to pārsteigts, jo viņi trīsarpus gadus ir bijuši viens bez otra, un tas bija kā brīnums, kā viņi atgriezās viens pie otra. Mani vadīja DR AYOOLA un viņam visu izskaidrot, tāpēc viņš apsolās man neuztraukties, ka viņš izliks burvestību un liks lietām atgriezties pie tā, kā mēs atkal tik ļoti iemīlējām un ka mans vīrs kontrolēja vēl vienu sievietes garu. man teica, ka mana problēma tiks atrisināta divu dienu laikā, ja es ticu, ka teicu OK. Tātad viņš izteicās man par labu un pēc divām dienām mana mīlestība atgriezās, lūdzot man piedot. Es esmu tik laimīga. Tāpēc es nolēmu dalīties pieredzē ar katru iestādi, kurai ir šāda problēma, sazinieties ar viņu pa e-pastu. drayoolasolutionhome@gmail.com Viņš ir labākais pareizrakstības meklētājs, kas var jums palīdzēt problēmu risināšanā, vai arī piezvanīt viņam uz vietni whatsapp +31684065675 vai vietnē https://drayoolasolutionhome.com/ VAI https://twitter.com/DrAyoola1
. SAŅEMT SAVU MĪLESTĪBU ATPAKAĻ.
2. UZVARĒŠANAS LOTERIJAS.
3. BĒRNA BĒRNI.
4. ĢENERĀCIJAS KURSA Pārtraukšana.
5. DARBA SAŅEMŠANA.
6. DARBA VEICINĀŠANA.
7. NAUDAS SPEL.
8. SPIRITUĀLĀ AIZSARDZĪBA.
9. AUGSTĀKĀ APRŪPE.
10. SKAISTUMA SPELS.
Jā, pamanīju, ka dzēsts. Nezinu kāpēc izdzēsa...
Uzraksti lūdzu: iveta@ xynamic.com
jā, šoreiz 100% piekrītu.
Tiešām reāli daudz piemēru,kur sieviete definējās kā depresīva,lai mājās kūkotu un atpūstos no bērna. Ticu,ka daudzas tā dara.
Ja sieviete ir gatavojusies sava bērna nākšanai pasaulē, tad tiks galā ar visu.
Bet vai tev nešķiet, ka es tomēr esmu stipra sieviete, jo es nepadevos depresijai, es nežēlojos, bet smagi un ilgi strādājot ar sevi, iepazīstot savas kļūdas un tās labojot, pieveicu to?! Es skatījos problēmai acīs, līdz to pieveicu.
Un tikai tāpēc, ka zinu cik grūti par to runāt, šī likās pareizā vieta, kur iedrošināt sievietes meklēt palīdzību (un ne uzstādīt diagnozi pašām).
Un ir ok, ka Tev ir savi uzskati. Tas par ir vajadzīgs. Tikai tā vietā, lai vairāk ko uzzinātu, ir manāms nosodījums, ne vēlēšanās ko darīt.
Žēl, ka pāris sieviešu dēļ, visas mūs Tu tagad bāz vienā maisā ☹
Kāpēc sieviete nevar raudāt? Tas nebūt viņu nepadara vāju vai nevarīgu!
Un kas ir stipra sieviete?
Nē, nepārmetīšu!
Arī mani ģimenes locekļi izgājuši Sibīriju un reti kura ģimene, kuru tā neskāra.
Un tikpat labi varu pajautāt - kur tev garantija, ka tavai vecvecmammai nebija depresija? Kur garantija, ka tavai mammai nebija depresija, bet viņa to slēpj? Kur ir garantija, ka mamma klusībā neraudāja ik vakaru, bet bija bail to izrādīt dēļ Jūsu ģimenes 'iedzītā' stereotipa, ka sievietēm ir jābūt stiprām?
Lielākā daļa no mums var slavēt savus vecākus un apbrīnot viņu izturību. Mana mamma ir izaudzinājusi 7 bērnus, strādājusi dienu un nakti, lai rupētos un nodrošinātu mums visiem labu dzīvi. 26 gadu vecumā palika viena ar 3 maziem dēliem, jo pirmais vīrs noslīka...Un arī nekrita depresijā!
Es nesaku, ka laikā, kad ir grūti, nu visiem būs depresija. Pavisam nē un man par to prieks! Un cilvēki, kuriem ir depresija - iet un cīnās tālāk, lai šo slimību uzveiktu.
Es esmu mamma, sieva un strādāju uz pilnu slodzi...un to darīju pirms dēla piedzimšanas. Nebija vaļas bezdarbībai.
Neesmu es nākusi šeit pierādīt savu taisnību un zinu cik grūti ir šo slimību saprast, ja pats tam neesi gājis cauri.
Māmiņām, kurām tas interesē vai aktuāli - par pirms/pēcdzemdību depresiju varat uzzināt mājaslapā: www.debesmanna.com
Pārējām sievietēm gribu teikt - nemēriet visus pēc vienas mērauklas, proti, Jūsu...
Nesalīdziniet visas sievietes tikai ar sevi - es varēju, man nebija laika utt...
Tā vietā, lai nosodītu iesaku izglītot sevi un palasīt, kas patiesībā ir pēcdzemdību depresija, jo Jūs nekad nezinat, kad šis traucējums var skart kādu Jums tuvu cilvēku. Un varbūt pat vīru...Jā, arī vīriešus skar pēcdzemdību depresija. Arī teiksim, ka viņiem laika par daudz? Veseli 11% vīrieši Latvijā ir saskārušies ar šo traucējumu, kas ir ļoti liels skaits uz mūsu mazo valsti.
Neesiet kā strausi, kas iebāž galvu smiltīs - es neko neredzu, es neko nedzirdu! Tā vietā aizpildiet šo neziņas trūkumu.
Mēs visas esam savādākas. Viena stiprāka, viena vājāka, bet ne tāpēc varam teikt, ka vājākajām sievietēm nevar būt bērni vai viņas ir psihiski norakstāmas.
Un no visas sirds varu teikt - nedod, Dievs, Jums krist depresijas purvā, jo var gadīties, ka Jums būs vajadzīgi ārā vilcēji...Un kāds no šiem ārā vilcējiem būs starp mums...
Manā gadījumā sākums depresīvajam noskaņojumam bija skarbā realitāte, kas nesakrita ar izsapņoto nākotni. Vecmāte, ar kuru nevarējām atrast kopīgu valodu. Diezgan slikta izturēšanās dzemdību laikā. Un kronis visam - mēģinājums izspiest kukuli uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas, jo vecmātei nāca ausīs ziņa, ka esam paņēmuši luksus pēcdzemdu palātu. Laikam izsecināja - nauda ir. Tas viss manī radīja tādu emociju murskuli un apjukumu. Man ir piedzimis bērniņš, bet man viss riebjas un ir milzīga vilšanās sajūta. Dienai, kurai vajadzēja kļūt laimīgākajai manā dzīvē...iestājās raudamais periods uz pus gadu. Patiesībā jau raudājām abi ar bērnu, jo mazais taurēja dienu un nakti. Pieskaitāmi palikām abi aptuveni pēc 6-7mēnešiem. Kas tas bija? Depresija, nomākts garastāvoklis? Palīdzību nemeklēju, kaut kā tiku galā pati. Attiecības ģimenē tajā laikā bija ļoti saspringtas.
Gaidot otro bērnu baidījos, ka viss var atkārtoties. Darīju visu, lai tā nenotiktu - noslēdzu līgumu ar sev tīkamu vecmāti, mācījos meditāciju, jogu. Un viss beidzās un turpinās lieliski, arī pēc trešajām dzemdībām.
Ja runā par pēcdzemdību depresiju, es nesmīkņāju, jo esmu izbaudījusi ko nozīmē, kad aizbrauc jumts.
Ar psihi pirms dzemdībām man bija viss kārtībā, paldies, bet savā ziņā tev taisnība - dzemdības bija grūdiens, kas lika man tā domāt. Kā jau teicu, dēlam sirds apstājās 3x un pēc 50h, kad beidzot tika izlemts taisīt ķeizaru, es biju tā nomocīta, negulējusi, ka man jau bija vienalga. Un tas arī bija visa sākums...Tas bija sākums manai apsēstībai, ka dēls nomirs, jo mēģināja to darīt pirms piedzimis...
īstu depresiju jau nevar tā viegli nomaskēt; es citā dzīves posmā esmu bijusi ļoti, ļoti tuvu tai - 3 dienas vienkārši nogulēju gultā, knapi piespiežot sevi aiziet uz tualeti un pēc kkādas sviestmaizes. Toreiz kolēģi izvilka no tā, mūžam būšu pateicīga darba devējam par sapratni. Padzēru nedaudz antidepresantus.
Tāpēc vairos nosodīt citas māmiņas ar vārdiem "negrib par bērnu rūpēties", "slinka", "izlaidusies", jo es nezinu, kas tam visam ir apakšā. varbūt cilvēks vispār pēdējiem spēkiem turas, lai izskatītos kaut cik adekvāts.
Protams, pēcdzemdību periodā var uzņemt apgriezienus depresija, kuras aizsākumi meklējami jau pirms. Bet tas nekādi nemazina situācijas smagumu un neatceļ to, ka ir jāatrod spēks meklēt palīdzību.
Nepiekritīšu. Šķiet, ka tie ir stereotipi, kuru dēļ ir šeit pieminētā labāk neteikšu nevienam k''a jūtos.
Kādi ir pēcdzemdību depresijas pazīmes?
Man ir bijis tā, ka reizēm ir ļoti smagi emocionālajā ziņā. Tad nereti izraudos un viss atkal ir ok.
Pepmammas ir vienas no pirmajām, kas var mammā pamanīt izmaiņas un kas var ieteikt griezties pēc profesionālas palīdzības.
Cepure nost tavā priekšā, ka tiešām griezies pēc palīdzības!
Tas nav modes kliedziens, tas vienkārši nozīmē, ka sievietes beidzot ir iedrošinājušas par to runāt?
Vai tas ir modes kliedziens iet katru nakti gulēt un cerēt, ka tu nepamodīsies?
Vai tas ir modes kliedziens izplānot sava tikko dzimušā bērna bēres?
Jā, protams, šo diagnozi uzstāda tikai kvalificēts ārsts un ne pati sieviete. Es nemaz nesaku, ka pati sieviete var šo diagnozi sev uzstādīt. Mans padoms ir tikai meklēt palīdzību, ja ir līdzīgi simptomi.
Ar depresiju uzskaitē neviens tevi neliek. Tie laiki jau sen kā beigušies. Un nebūt tev nav jābūt psihiski slimai paliekot stāvoklī, lai pēc tam būtu pēcdzemdību depresija.
Man bija labi apmaksāts darbs, laimīga laulība un plānots, gaidīts bebis. Diemžēl man bija ļoti traumatiskas dzemdības, kuras beidzās ar neplānotu ķeizaru. Pirms ķeizara, dēlam sirds apstājās 3x...tas saucas post-traumas stresa sindroms, kas bija par pamatu manai pēcdzemdību depresijai. Un nekad dzīvē nebiju sastapusies ar depresiju ne pati, ne kāds no ģimenes locekļiem.
Un te neiet runa par nevēlēšanos kopt mazuli vai atļaušanos depresijai. Tā nav sievietes izvēle. Un tikai pateicoties šādiem nosodītājiem, kuri runā paši nezinot par ko, cieš sievietes, viņu bērni, vīri...
Tā vietā ir labāk palasīt, kas īsti ir depresija, kas ir pēcdzemdību depresija, kā to atbalstīt...Nekur nav teikts, ka arī kāda no tavām draudzenēm ar to nav saskārusies. Nenosodi, bet centies saprast. Jautā, lai par šo traucējumu uzzinātu vairāk.
Tas, ka tu ej, skrien, cep, vāri, tīra māja, bērns vienmēr aprūpēts un apkopots nenozīmē, ka esi vislabākā supermamma...
Nav mums jābūt ideālām mammām, kurām nav laika būt vājām....
Mums ir jābūt tikai mammām, kuras var atļauties būt vājas, veltīt 5 minūtes sev un mēs varam diemžēl būt mammas, kurām ir šis emocionālais traucējums..
Man pēdējā laikā šķiet,ka pēcdzemdību depresija ir kārtējais "modes kliedziens".
Katrai , kurai uznāk grūti brīži to definē kā depresiju. Es tiešam nesaprotu pa kuru laiku tai var ļauties?!
Derētu atgādināt,ka depresija ir diagnoze, kuru var uzstādīt tikai ārsts, nevis katrs, kam tas ienāk prātā.
Un ne no kā jau tā nerodas. Visbiežāk sievietēm,kurām ir dg depresija jau pirms grūtniecības, ir psihoterapijas uzskaitē vai tamlīdzīgi.
Es negribu izklausīties šausmīga, bet bieži vien tā ir negribēšana kopt savu bērnu, slinkums, izlaidība utt- viss,kas ļauj atpūsties ar pekām gaisā,lai tikai pārējie par visu parūpētos. Esmu ar tādām sastapusies ne mazums.
Depresija nerodas no tā, ka mūsu rokās ir pārāk daudz brīva laika.
Jūties pateicīga, ka esi to laimīgo skaitā, kam šī slimība gājusi secen un nenosodi tos, kurus šī slimība ir skārusi.
Ja tu jūties 'ne tā' ilgāk par 3-4 nedēļām, tad ir vērts par to ieminēties savai dakterei.
Labs raksts!
👍