Pēc bērna piedzimšanas paretinājās draudzeņu loks.

Draudzenes kopš bērnības-kopīgi noslēpumi, pārdzīvojumi utt. Un te vienai ģimene-vīrs un bērns, mājas dzīve, otra studenta kurpēs joprojām, ir draugs, ir tusiņi. Divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, kuras diemžēl savā starpā nedraudzējas , neskatoties uz kopīgo pagātni. Tādu secinājumu man nācās izdarīt pēc kopīgās pasēdēšanas. Šķita, ka vairs nav par ko runāt, un runāt tikai par bērniem būtu egoistiski no manas puses, otram garlaicīgi. Es nesaku, ka būtu aprobežota, un manā dzīvē nekas cits kā pampertēma nav. Māku arī dot padomus, ja ir kāda problēma, uzklausīt, interesējos, kas notiek pasaulē, Latvijā, studēju paralēli. Neesmu tikai par bērnu tēmu. Bet tomēr-mums vairs nav tas. To secināju ar vienu draudzeni. Otra pati "aizlaidās"-netiku vairs aicināta uz dzimšanas dienas ballītēm sākot jau no grūtniecības laika. Laikam tā kāda slimība, kas otru var aplipināt, vai arī grūtniece jau nedrīkst apmeklēt kādu pasākumu ārpus mājas, un kur nu vēl paskatīties kā kāds paceļ šampanieša glāzi. Pēc mazā piedzimšanas man tikai atstāsta kā svinēja, ko ēda un dzēra. Laikam pat nav tāds variants pieļaujams, ka tētis pieskata, un mamma var aiziet arī kaut kur. Bet nu ko tur vairs.

Laikam dzīvē man ir cits periods, un šiem cilvēkiem tur nav vietas. Toties man vietā ir cita draudzene-radiniece, arī ar mazo. Tā ka daba nemīl tukšumu.

Kā Jums ar draudzību? Nekas nav mainījies?