04.08 16:00-17:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Pavisam privāti. Attiecības ar vīru.
25. Sep 2014, 21:29
Māmiņu klubs
Māmiņu klubs
Rakstu laikam emociju uzplūdā, nezinu vai rīt nožēlošu, ka publicēju šeit to, bet nu galu galā esmu šeit kaut ne cik anonīma, tapēc rakstīšu atklāti.
Tātad. Man ir tāda sajūta, ka viss brūk un jūk. Es saprotu, ka mēs no malas izskatāmies kā ideāls pāris utt, bet es iekšēji izjūtu diskomfortu. Man besī ārā tas, ka viņš tik maz iesaistās bērna aprūpē, man nepatīk, ka visa mājas dzīve ir uz maniem pleciem, man nav bijusi neviena brīva diena, kuru varētu pavadīt pēc saviem ieskatiem, jo vienmēr un visur viņš ar mašīnu un mazo gaida pie ieejas, piemēram, baseina, vai mājās pasēž un paauklē divas dienas mēnēsi, kamēr mācos, un tās pašas ir ar tekstu, ka būs jāmeklē aukle utt. Man iekšēji sāp tas, ka pēc dzemdībām viņš nebija nekāds atbalsts. Atnāca vien pēc darba apciemot uz pāris stundiņām. Man sāp tas, ka veselu mēn. ar pusi viņš meitiņai nevienu pamperu nemainīja un uzvedās kā tāds jēgu pārmīzis tīnis. Sāp, ka sākotnēji meklēja 100 un 1 iemeslu, ka tik nebūt mājās. Sāp, ka es pa nakti sēdēju augšā līdz stāvoklim, kad tev ķermenis sāk tirpt no miega bada, kamēr viņš saldi snauda, jo rīt taču ir jāiet uz darbu. Un [ats stulbākais ir tas, ka es esmu mēģinājusi par to runāt, bet viņš uzskata, ka viss taču ir lieliski, kamēr es jūtos kā darba zirgs. Pietam man negribas ar viņu vairs mīlēties. To darbu aiz pienākuma. Reta reize ir kad sagribas. Nezinu, laikam esmu frigida palikusi vai visa tā sāpe stāv priekšā, jo mani viņš neuzbudina.
Tajā pat laikā es negribu šķirties, jo tas minimālais laiks, ko meita pavada ar tēvu reizēm ir ļoti kvalitatīvs. Nezinu kā lai šito visu samazgu saved kārtībā...
Nezinu kurš vīrietis atnakot mājās gribēs 3 dienas ēst vienu un to pasu!!
Darba specifika nav tada,lai kadu apdraudetu. Berns nav mazs zidainis,kas gul,bet gandriz vai viengadnieks,kas aktivi pa dienu dzivojas un naktis tik pat aktivi celas augsa.
Jūtu līdzi. Es zinu, ka tā ir dzīves realitāte, ka daudzas samierinās ar bērnu auklēšanas un audzināšanas lietās neieinteresētiem vīriem, bet nekad neteikšu, ka tas ir normāli. Nav. Tēvam nav jābūt dīvānā dirnošai amēbai, kas tikai īpašas iedvesmas brīžos kaut ko pievēršas bērnam.
Kā to risināt un cik daudz paciest - universālu padomu nebūs.
Sonakt,kad maza celas ik pa 30min-stundai augsa kliedzot,es ap rita pusi pamodinaju viru,lai parnem stafeti. Sevi ari vajag pazelot.savadak es vienmer vinu-nabadzinam darbs,jaizgulas,bet kas tas pa attiecibam,kad viens ir izgulejies,bet otrs miega bada?tapec jabut lidzsvaram.
ari parunajam,sava zina kaut kads progresa.
bus labi!
Zinu, zinu šādas emocijas. Mēs kā risinājumu atradām kopīgu pāra psihologa apmeklējumu. Tas, ko pāris runā savstarpēji, nav tas pats, ko runā pie psihologa. Ir tā, ka, reizēm runājot, nedzird viens otru, tāpēc labāk pameklēt kādu speciālistu. Galvenais, nenoved attiecības līdz galīgam kraham, jo daudz ko var atrisināt runājot, stāstot, rādot... Ja ir nepieciešams labs psihologs, varu ietekt. Škiršanās, lai gan reizēm šķiet, ka tā ir vieglāk un la'bāk visiem, ir galējais solis.
Dažas lietas man Tavā stāstā liekas ļoti pazīstamas. Es vienā brīdī sapratu, ka pati esmu radījusi situāciju, ka vīram nemaz nav motivācijas palīdzēt, vai viņš jūtas, ka es pati tā gribu. Tad sapratu, ka vispirms jāmainās man.
Vienkārši mīli svau vīru un izcel tās reizes, kad viņš izdarīja ko labu! Un mīli viņu - no visas sirds! Un ļauj viņam mīlēt Tevi! Bet vispirms - mīli viņu Tu! Tad viss būs labi!
Kkā tomēr jāatrod iespēja parunāt ar vīru. Citādi nekā diemžēl to nevar atrisināt. Ja ir iespēja kaut uz pāris stundiņām bērniņu atstāt pie vecvecākiem vai kādam kam uzticaties, lai sarunai neviens netraucētu.