Pavasaris nav aiz kalniem

Šodien pastaigājoties pieķēru sevi pie domas, tūlīt jau būs pavasaris un man būs jāatsāk darba gaitas pēc diviem dekrētiem pēc kārtas, bet nu šoreiz ne par to.

Šoreiz par to, ka daba mostas līdz ar mums pēc ilgā ziemas miega. Šogad ziema mūs priecēja ar kārtīgām kupenām un aukstumu, bet nu jau gribas saulīti un zaļo zālīti.

Pēdējās dienās vērojot dabu, secinājums viens, tūlīt būs jau pavasaris. Nezinu kā pie Jums, bet pie mums Tukumā jau putniņi čivina, pirmās zosis redzētas, sniegs kūst kosmosa ātrumā.

Protams ar sniega kušanu, kādu laiku būs jāuzmanās kur kāju liec, jo nu ne visi saimnieki spēj savākt aiz sava mīluļa vedot to pastaigā.

Mazās upītes jau sāk aplūst, parādot yo ka pavasaris klāt.

Ziniet, ko mēs atradām savā dārziņā, kārtīgus pavasara vēstnešus -tulpju asniņus, kas jau ir izpraukušies ārā no zemes. Cik skaisti!

Nezinu kā Jūs, bet es gaidu pavasari!