Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Mūsu dažādās komplektācijas

18. Jan 2023, 00:00

Lai arī Vecajā gadā solījos Jums daudz stāstīt par dzīvi Ventspilī un to, kā izdodas iedzīvoties, šonedēļ daudz pa galvu šaudījās domas par mums pašām – ar kādām komplektācijām mēs ierodamies šajā pasaulē, kādas “pieslīpējam”, iegūstam, vai tieši otrādi – pazaudējam un, cik mums ar šādu komplektāciju ir vienkārši sadzīvot ikdienā, ar pretējo dzimumu un līdzcilvēkiem. Kad šīs mūsu īpašās komplektācijas traucē un, kad tās ir lieliska priekšrocība.

Kādēļ tieši šādā kontekstā? Pirms kāda laika sociālajos tīklos lasīju rakstu, kura galvenā doma bijā tā, ka, lai no sievietes prasītu, tai atbilstoši arī jādod un, ka tā sieviete, kura strādā, noteikti nebūs Tev līdzās visu laiku un tajā ģimenē, kurā aug bērni, noteikti nebūs tāda kārtība, kurā nav.

Otrs faktors, kas uz šo lika paskatīties tieši šādi – mana ikdiena pašlaik aizrit veidojot pasūtījumus mašīnām un nereti nākas, ka pasūtījumā ir tādas opcijas, kuras viena ar otru neiet kopā. Lai arī no tehnikas saprotu maz, ir katalogi, kuros varu atrast šo informāciju un potenciālajiem pircējiem paskaidrot, kādēļ konkrētās lietas nav savienojamas šajā mašīnā. Un tas arvien vairāk liek aizdomāties par cilvēkiem šajā kontekstā, kad gribētos, lai mani bērni ir tādi, kļūtu tādi, spētu izdarīt labāk to… Vai arī vēlētos, lai vecāki konkrētās situācijās ir citādāki, lai biežāk būtu iespēja apskaut vienam otru un tā no sirds, ka negribas laist vaļā…Lai dzīves biedrs biežāk apskauj un pasaka, paldies, ka Tu man esi, es ļoti pēc Tevis ilgojos un vēlētos, lai Tu biežāk esi man līdzās. Lai bērni biežāk sakārto savu istabu un pēc tādas kārtības, kādu es vēlos. Lai biežāk būtu brīvdienas un vairāk laiks kopā un uzskaitīt varētu vēl un vēl…

Kad Tu sevi apzinies, kad Tu sevi spēj novērtēt un pieņemt tādu, kāda esi, Tu saproti, ka nevienam nav jāizpatīk, nevienam nav jāpieslīpējas, ja slīpēšanās ir neiespējama. Arī bērni – mēs nevaram gribēt, lai vienlīdz vienkārši paiet pasaudžu posms visiem, jo katrs no viņiem ir ar savu “komplektāciju”, ir ar citu vidi apkārt un citām piedzīvotajām emocijām. Vienlīdzīga domāšana un uzvedība nebūs bērniem, kur viens ir audzis zinot, kas ir tēta plecs, bet cits tēvu redzējis tikai fotogrāfijā un reti uz svētkiem. Es nevaru prasīt augumu 90/60/90, ja starta komplektā ķermenim nav iedots pilnvērtīgs vairogdziedzeris. Jā, var “pieslīpēties” un piedomāt pie ēšanas, vingrošanas, bet nekad tas nebūs 90/60/90. Arī sievietei, kura iznēsājusi 4 bērnus noteikti atšķirsies ķermenis no sievietes, kura viņas vecumā nav dzemdējusi nevienu, vai arī tikai vienu. Un noteikti sievietes ikdiena ar vienu un pieaugušu bērnu kardināli atšķirsies no sievietes ar skolas un bērnudārza vecuma bērniem. Un noteikti vienai mājās būs ideāla kārtība, nemētāsies ledusskapī ieēsti jogurti, vai ikdiena nebūs ar trauku kalniem izlietnē, jo viņa vienkārši nezina, kā ir dzīvot ikdienā ar četriem bērniem, kur nemitīgi kāds slimo, kam jāpielāgo ikdiena, kur vakari ir aizņemti ar pulciņiem, nopietnu ēst gatavošanu. Kur mājās nav vietas klusumam stundām ilgai grāmatu lasīšanai, vai arī katram otrajam vakaram sporta zālē, lai uzlabotu savu figūru. Kur svētku diena un īpašās 10 minūtes nedēļā ir telefonzvanam ar lielo bērnu, jo to Tu gaidi, kā svētkus, kā dopinga devu jaunai dienai, nezinot, kurā brīdī tas iezvanīsies… Ja vēl tu skrien no viena darba, uz otru, tad strādā pie projekta, vai gatavo, ko jaunu… Un ielienot gultā, tā vien gribas, kā aizvērt acis un ne par ko nedomāt, vai blakām cilvēku, kurš bieži pat neko nepasaka, tikai cieši, cieši apskauj un ar acu skatu Tu saproti, ka es viņam esmu tāda, kāda esmu un tāda es viņam patīku – arī no rītiem bez make up, ar ķermeni tādu, kāds man ir, bez silikoniem un, ja kādreiz tādus vēlēšos, tad tādēļ, ka es to gribu, ne kāds vēlas izveidot “tuning” un pārmainīt komplektāciju. Kad apzinās, ka ne vienmēr mājās būs siltas vakariņas, tīrs paklājs un klusums, kamēr darbu un bērnu mazu būs tik daudz… Ka bērni ir tik, cik viņi ir un tādās komplektācijās, kā viņi ir – viens budzīgs pusaudzis, cits “dreamers”, cits “mauglis” un tur neko mainīt nav iespējams. Un, ja man nepatīk ekstrēmas ūdens izklaides, tam noteikti ir kāds izskaidrojums un es nebūšu jautrākais sabiedrotais šādos atpūtas pasākumos. Un, ja šādi kopīgie pasākumi ir bieži, noteikti šāds cilvēks līdzās nav tas īstais un šī nav īstā komplektācija cilvēkam, kuram ir ekstrēma ikdiena ūdenī un vēlas just un baudīt šo savu cilvēku līdzās. Vai arī ar mani, kamēr man bērni būs mazi, nevarēs dzīvot pilnībā kārtīgā dzīvoklī – ar tīru paklāju 24/7, ar tīru un nospodrinātu stikla galdu, bez dažādiem pirkstu nospiedumiem 24/7, ar salasītām mantām pa kastītēm, beidz spēlēties ar vienu, nokārto un tad tikai sāc ar otru. Ar mani nebūs katru nedēļas nogali mierīgie, laiskie rīti, kamēr vien bērni būs mazi un darbi, projekti tik daudz.

Ir lieliski, protams, apzināties, ko Tu vēlies. Tie, kuri vēlas BMW un visas ekstras, ko ir un nav iespējams dabūt, noteikti nepirks un nebrauks ar Škodu, vai Passat. Loģiski, jo ir zināms, ko sniedz konkrētais auto un konkrētā ekstra, ja nu vienīgi pārejas periodā, kamēr nav atrasts savs “dream auto”... Un Tu nevari gaidīt ar domu – ja nu tomēr šoreiz ir citādāk un šī Škoda būs citādāka… Katram ir savi plusi, savas ekstras un savi mīnusi, tieši tāpat kā mums katrai un tieši tādēļ arī mēs apzināmies, kas mēs esam, ko spējam dot, pie kā jāpiestrādā un, iespējams, ka tas, ko mēs spējam dot, kādam nav nepieciešams un varbūt tas kādam ir krietni par maz, ko viņš no Tevis sagaida, bet iespējams ir kāds, kurš ilgu laiku ir meklējis tieši tādu komplektāciju, kāda ir Tev. Nav vērts izdabāt, vai cerēt, ka kardināli kaut kas mainīsies, ļoti reti, protams, “tuningu” var uztaisīt ar silikonu, botoksu, gudrām grāmatām, speciālistiem utt., bet pamats un pati būtība komplektācijai un modelim jau paliek un mums katrai ir šī unikālā komplektācija, kāda nav nevienam citam un tā ir arī mūsu katras “odziņa”. Novērtē sevi, neiedzenot kompleksos par savu “komplektāciju”. Jo ziniet, ir jau šīs ne vizuālās komplektācijas, kur lielisku piemēru es varētu minēt savu vecmāmiņu – viņai nav pat pamatskolas izglītības, piedzīvojusi karu, uzaugusi bez mammas, bez skaļiem diplomiem, tituliem un ar saknēm Latgalē, taču viņai ir visplašākā sirds, vismaigākās rokas, lai arī asas un sastrādātas, visbagātīgākā dzīves pieredze un vismīļākais skatiens. Tieši viņa un ar tieši tādu savu komplektāciju spēja man iedot un uzburt visskaistāko bērnību, kādu vien tieši es vēlētos gribēt…. Arī pērieni mums bija, arī smagas darba stundas, vasaras mums bija, bet neviens negatavoja tik garas pankūkas, neviens tik mīļi nekutināja mūs modinot no rītiem, tieši viņa mums iemācīja adīt un tamborēt, tieši viņa mūs visbiežāk veda peldināt uz upi, tieši viņa mums sagatavoja slidotavu, kur slidot, tieši caur viņu es iepazinu, ko nozīme komanda, cieņa, ģimene, mīlestība, izpalīdzība un sirdssiltums….

Pastāsti arī Tu savu stāstu, ko darīji, lai piepildītu savus sapņus, kā pārvarēji sevi un cīnījies ar apkārtējo “spiedienu”?