Izlasot šīs nedēļas uzdevumu, man bija skaidrs, ka tā izpilde dalāmas vairākās daļās, jo savādāk sanāks gari .Es sākšu ar pēdējo jautājumu. Es esmu šī projekta vecākā dalībniece un tāpēc padalīšos sajūtās no sava skatu punkta.

Jau pieteikuma anketā rakstīju, ka piedalos, jo tas ir iemesls dziļāk parakņāties pašai sevī un paskatīties uz savu otro pusīti nedaudz ar citām acīm. Tā tas arī notika, jo šie uzdevumi bija tendēti tieši uz to, lai mēs nevis KLAUSĪTOS bet IEKLAUSĪTOS, lai mēs skatītos, vērotu un mācītos SASKATĪT.

 Uzdevumi, kurus mēs pildījām, lika mums saprast, ka mums pieder, kas ļoti  īpašs, bet ikdienas steigā, mēs bieži to uztveram kā pašu par sevi saprotamu.

Sieviete pēc savas būtības ir egoiste, tas nav slikti, jo šīs jūtas bieži kalpo par to spēku, kas mums liek kāpt ļoti augstu, pārspējot pat vīriešus. Bet savā ceļā, mēs esam tā aizņemtas ar sava mērķi, ka bieži neredzam un nejūtam  tos, bez kuriem mums viss,  ko esam savā dzīvē izdarījušas, nebūtu iespējams. Es,  mūs,  sievietes iedalītu divās kategorijās:

• ·         līdz trīsdesmit pieci ir kā dzirkstošs šampanietis. Emocijas sit augstu vilni, spontānas, trakulīgas viņās dzīvība kūsā. Visa pasaule ir viņu kāju priekšā. ES, ir pats galvenais, es gribu, man vajag un tas ir patiesi labi, jo tas ir laiks, kad katra no mums atrod savu īsto vietu dzīvē.
• ·         Pēc trīsdesmit pieci ir labs sarkanvīns. Mainās vērtību skala, ir bijušas vilšanās un sāpes, kas rada citu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem. Es bieži domāju, kā būtu, ja es savu vīru satiktu gadus divdesmit atpakaļ. Pavisam godīgi, pat virsū nepaskatītos. Iespējams, ka ar gadiem un pieredzi, mēs cilvēkos protam saskatīt to, ko zemapziņā meklējam un tad vairs nav svarīgi, cik skaists ir vīrietis, kas ir blakus, vai viņš ir bagāts, vai nabags ir svarīgi, ka tev ir blakus tava otrā pusīte. Un tā ir ļoti īpaša likteņa dāvana, kuru saņem ne visas, satikt tava VIENA VESELĀ OTRU PUSĪTI.

Es domāju, ka katra no mums no šī projekta paņems kaut ko savu, bet tas noteikti būs, kas ļoti noderīgs. Uzdevumi nebija viegli, bet man tie lika nonākt pie ļoti būtiskiem secinājumiem, ne tikai par vīru, bet arī pašai par sevi. 

Es no sirds Jums visām novēlu apzināties, to, kas Jums pieder un sargāt to. Par mīlestību ir jārūpējas, kā par skaistu puķu dārzu, ne tikai tagad, projekta ietvaros, bet arī ikdienā. Tikai tad, kad mēs ko īpašu pazaudējam tā patiesi sākam apzināties tā vērtību.

Veiksmi un daudz mīlestības vēlot

Andra

Labākā sieva 2014: ceturtais uzdevums