Nr. 17 Laura: Mana lielākā laime ir mani bērni.

22. Jan 2017, 21:25

Izlasot šīs nedēļas uzdevumu man galvā uzreiz raisījās dažādas domas. Un man radās ideja ka cilvēkus kas manī raisījuši laimi varu iedalīt dažādos posmos.Un man tie būs šādi.

Bērnība.

Pārcilājot bērnības atmiņas vistuvākie jau ir mana ģimene. Nu nevarētu teikt ka man bērnība bija vislaimīgākā. Taču es varu noteikti būt laimīga ka man bija abi vecāki, lai gan viņi strīdējās. Bet stāsts jau ir par to kā vecāki mani darīja laimīgu bērnībā. Vispilgtākais un laimīgākās bērnības brīdis bija tad kad mājās parādījās krāsainais TV . Tas bija kaut kas wow. Tik liels un krāsains. Man kā bēnrnam tas spilgi palika atmiņā ka beidzot savas mīļās multenes varu skatīt krāsainas. Jā varbūt kādam tas liksies nieks bet tā bija nav laime ko man tobrīd dāvāja vecāki.
Es biju laimīga kad varēju ar draugiem klejo pa mūsu pilsētu , spēlēties pagalmā līdz vēlai naktij, vasarās iet vairākus kilometrus lai nopeldētos. Ak šī naivā bērnības laime kas silda manu sirdi brīžos kad ir skumji. Bet tas bija posms kas pagāja un pienāca skola un katram savas rūpes. Tā mēs aizgājām katrs savu ceļu.

Skolas laiks un pusaudžu gadi.

Eh cik man šis atskatoties liekas grūts laiks. Nebija man tādu īstu draudzeņu, kas mani uzmundrinātu. Nevarēju ciest vidusskolu un gribēju lai tā ātrāk beidzas. Tobrīd redzēju kādi kašķi ir mūsu ģimenē. Nu vien uz brīdi man nelielu laimi (vismaz man tobrīd tā likās) ienesa mans pirmais draugs. Drīzāk laimi un brīvību izjutu pēc attiecību beigām jo vairs nejutos iesprostota un kontrolēta.

Laiks pirms ģimenes.

Pie šī posma nosaukuma mazliet apstājos padomāt. Jo bija laiks kad manā dzīvē ienāca cilvēki kas maninīja manu dzīvi bet tas vēl nebija mans vīrs. Tad nu saku laiks pirms ģimenes.
Pēc skolas beigšanas tiku pie darba un beidzot likās ka varu nedaudz justies brīvāka, jo biju beigusi smacējošas attiecības, atradusi darbu, bet nebija tādas īsti piepildītas laimes sajūtas. Dzīvoju , dzīvoju un šinī posmā izšķīrās mani vecāki. Biju palikusi starp divām karojošām pusēm. Iekšējo rāvos uz pusēm cenšoties izpatikt abiem. Un tad pateicu pietiek. Un tad man palīdzēja ieraudzīt un paskatīties uz sevi no malas mana draudzene kas ienāca īstajā brīdī. Viņa man acīs pateica paskaties uz sevi kā tu izskaties. Uz tevi tak neviens nepaskatīsies. Skarbi jā, bet tieši to man vajadzēja. Un beidzot iemīlēju sevi un sajutos laimīga. Saņēmu komplimentus ka labi izskatos un kolēģes jau pat domāja ka esmu kādu satikusi, bet nē tobrīd dzīvoju sev un baudīju ka varu arī viena būt laimīga.

Ģimene.

Šis lielais posms kas turpinās vēl šodien ir pateicoties vienai manai lielai izvēlei un drosmīgam solim, kuru palīdzēja man spert cita draudzene kas kļuva arī vēlāk par manu vedējmāti. Tieši mana draudzene redzēja ka es, lai gan smaidīga , nebiju laimīga. Viņa man teica ka man jāpārceļas uz Rīgu, no savas mazpilsētas. Un tieši pateicoties šim lēmumam es satiku savu lielāko laimi savu vīru. Vīrs man dāvāja mīlestību un nu jau divas mazas laimītes kas mani iepriecina katru dienu. Jā mana ģimene ir mana laime.

Meitiņa mani dara laimīgu ar saviem smaidiem, ar savu pļāpāšanu, ar jaunajām prasmēm ko viņa apgūst.
Bet dēliņš eh tā ir laime jau 3 gadu garumā.
Es redzu kā brālis rūpējas par māsiņu, mīļo viņu, sargā viņu, uztraucas par viņu, es jūtos laimīga tādos brīžos.
Reizēs kad dēliņš redz ka es uzvelku kleitu pienāk pie manis un saka : "Man ir smuka mamma. " Ak, cik es torbrīd esmu laimīga mamma, jo zinu ka savam dēlam es esmu visskaistākā mamma pasaulē un arī laimīgākā pateicoties viņam.