08.05 09:30-12:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 42
Katrs no mums reiz sper patstāvības soļus dažādām lietām pretī.
Kad bijām mazi mēs paši iemācijāmies spert pirmos soļus, ēst bez vecāku palīdzības,darīt lietas ko iemācamies ar laiku.
Kad esam gatavi tad dodamies pretī saviem mērķiem.
Nu ko esmu iemācijusies daudz lietas ,kas ļāvušas man būt patstāvīgai.
Visu šo laiku es esmu dzīvojusi kopā ar saviem vecākiem ,brāli un māsu.
Bet laikam ejot kad arī pati esmu kļuvusi par mammu un man ir pašai sava mazā ģimene ir jāsper liels dzīves solis.
Jau šajā nedēļā mūsu rokās nonāks dzīvokļa atslēgas.Mums šī atslēdziņa ko saņemsim būs liels solis mūsu dzīvē.
Tā atslēdziņa personīgi man parādīs,kas ir ja pašai ir sava ģimene,ka pašai jātiek ar visu galā.
Atdzīšos man iekšēji ir mazliet bail, jo tas man ir,kas jauns.Arī iekšēji ir mazliet skumji,ka būs jāpamet sava mīļā istaba kura tik daudz ir redzējusi un piedzīvojusi.Bet es zinu ka man būs vietiņa arī atgriesties un acerēties labas atmiņas.
Bet es zinu ka tikšu galā ar visu,un ja vajadzēs vienmēr būs kas palīdz.
Jo katrs no mums reiz sper šo lielo soli un nebūšu izņēmums.
Man ir divi ļoti īpaši cilvēciņi(draugs un dēliņš) ,kas neļaus nolaist galvu.
Pastāsti arī tu kā bija tev spert šādu patstāvības soli?!
Kādas bija tavas izjūtas?
Bet nu ko tiekamies nākamajā blogā kur pastāstīšu kā mums iet ar iejušanos jaunajā vietiņā.Un kā to uztver arī mazais dēliņs.
Uz tikšanos Sintija.
Es, līdzīgi kā pienene28 rakstīja, nevarētu dzīvot kopā ar vecākiem! Patstāvīgi dzīvoju kopš 18 gadu vecuma, kad arī satiku savu vīru! Un šobrīd varu teikt, ka man ir ļoti nozīmīga māju sajūta, ko arī pati veidoju un priecājos, ka maniem pašiem tuvākajiem ir silta, omulīga vieta, kur atgriezties un pavadīt laiku visiem kopīgi!
Mēs ar vīru jau kādu laiku kā nedzīvojām "vecāku paspārnē", cik nu nedēļas nogalēs, tādēļ kopīgais miteklis mums bija kā ģimenes izveidošanas sākuma zīme. Es neteiktu, ka tas bija kā patstāvības solis, bet vairāk jau īsts kopības solis.