Monika Marija Messinga: Sievietei ik pa laikam jāļaujas fotosesijai, jo tas var uzlabot savu pašapziņu

13. Dec 2016, 00:10

Šī fotogrāfe savas darba gaitas, ko drīzāk gribas saukt par hobiju, sākusi jau ļoti sen. Viņa ar prieku apstrādā klientu bildes, lai katram būtu iespēja izvēlēties to tīkamāko rezultātu. Bildētas tiek gan bērnu ballītes, gan pieaugušo svētki, un tāpat aicinām ieskatīties arī individuālo fotosesiju rezultātos. Skaisti!

Iepazīsties - Monika Marija Messinga!

Kā jau visiem citiem fotogrāfiem vaicājām, gribam uzzināt arī par Tevi - kur un kā vispār sāki fotografēt? Cik sen tas bija?

Fotografēt sāku jau ļoti, ļoti sen, precīzi pat nepateikšu cik sen tas bija, bet tajā laikā vēl modē bija filmiņu fotoaparāti, atceros, ka man tāds bija un mājās bildēju visu pēc kārtas, uzaugu kopā ar 2 kaķiem, suni, šinšillām un zivi, tādēļ mani fotomodeļi bija viņi, pēctam pati nesu attīstīt filmiņu. Kad modē ienāca digitālās fotokameras tas bija pirmais ko tik ļoti vēlējos līdz dienai, kad pie tādas tiku, nēsāju uz skolu, bildēju skolā, klasesbiedrus, atceros, ka tas bija gana jautri, jo toreiz tā likās baigā ekstra bildēt ar digitālo fotoaparātu un kur nu vēl iespēja- uzlikt taimeri. Vēlāk jau pateicoties paziņām tiku pie savas pirmās spguļkameras- Canon, kas tajā laikā bija ļoti dārga, pati tādu atļauties nevarēju, bet kāds paziņa savu bija tā teikt ‘’nolietojis’’ un atdeva man, tā gan bija laime. Tajā brīdī aizsākās pavisam cita līmeņa fotografēšana, vairāk sāku tam pievērsties pavisam nopietni, bildēju dabu un cilvēkus, pēctam kā nu mācēju uz visparastākajām programmiņām liku efektiņus. Ar laiku ļoti iepatikās bildēt cilvēkus tādēļ visas manas draudzenes griezās pēc bildēm pie manis, man tobrīd bija kādi 15 gadi. Ar laiku bildes sāka sanākt ar vien labākas un kādā dienā mana draudzene teica- bet tev taču vajag to sākt nopietni darīt, tev taču labi sanāk. Tajā brīdī domāju, nu nē, diez vai, jo pati vienmēr esmu bijusi gana kritiska pret saviem darbiem, ja man nešķiet- jā šis ir labi, tad manuprāt nav vēts, bet ar laiku noticēju saviem spēkiem un izveidoju savu pirmo foto blogu, tas bija aptuveni 6 gadus atpakaļ.

Tagad jau varu teikt , ka fotografēšana ir mana ikdiena, vajadzēja gana daudz laika lai saņemtos izveidot arī Facebook lapu, lai gan visi draugi teica- vajag, atkal nodomāju, - diez vai mani darbi ir tik labi, lai tos publicētu tik ļoti populārā saitā kā facebook, jābilst, ka man gan bija maza lapiņa iekš draugiem.lv,bet tomēr- tikai pagājušajā gadā beidzot saņēmos to izdarīt un izveidoju Facebook lapu- patiesību sakot biju šokā par to, cik liela cilvēku atsaucība radās pēc savas fotolapas atvēršanas. Nu jau man ir teju 1000 sekotāju, kas manuprāt, ir tiešām daudz, nebiju cerējusi uz tik lielu atsaucību, bet vislielākais gandarījums, protams, ir cilvēku labie vārdi un sajūsma par bildēm, kas mudina visu to darīt ar vien vairāk un labāk.

Ar ko atšķiries no citiem fotogrāfiem? Pastāsti, kādas fotosesijas pie Tevis ir iespējams īstenot? Ģimenes, pāru, bērnu, individuālās, svētku, tematiskās..

Katram fotogrāfam ir sava gaume un redzējums, ir tikai daži fotogrāfi uz kuru darbiem varu skatīties caurām dienām un domāt- kaut es varētu uztaisīt kaut ko tādu! Tas ir lieliski! Manuprāt tas, kas mani atšķir no citiem ir mana pieeja bildēm un mans stils, visu laiku centos atrast kādu savu nišu un beigās esmu to atradusi. Es veidoju krāsu noskaņu- tā teikt, katram fotostāstam veidoju vienu krāsu , toņu noskaņu.

Viens ir tas, ka tu vari nofotografēt un pielabot kontrastus, spilgtumu,asumu, bet cita, kad tu vari izveidot pilnīgi citu krāsu noskaņu un atmosfēru, daudzi cilvēki skatoties manas bildes nemaz nenojauš kā šīs bildes izkatījās pirms apstrādes, ir tikai tas ko viņi redz- zilas debesis, silta noskaņa, bet patiesībā iespējams bildēts apmākušā laikā ar pelēkām debesīm. Vēl es atšķiros ar to, ka neskopojos ar bilžu aptrādi, parasti apstrādaju 70-90 labākās bildes, pašai patīk kad ir no kā izvēlēties, tādēļ dodu tādu iespēju arī citiem. Pie manis var īstenot tiešām laikam jāsaka- pilnīgi jebkādu fotosesiju, jo esmu bildējusi tiešām laikam visu ko- izņemot kailfoto, ko vēl nav sanācis, bet kas to var zināt, varbūt drīz... :).

Bildēju individuālās, pāru, ģimenes, bērnu, auto, dzīvnieku, pasākumu, kāzu foto utt. Manam jaunākajam modelim ir bijis vien mēnesītis, bet vecākajam pie 80 gadiem. Te nu vecuma robežu nav nekādu. Esmu bildējusi daudz bērnu ballītes, kristības, kāzas, drifta pasākumus,izlaidumus, deju pasākumus un ko tik vēl ne, baidos ko piemirst pateikt. Jāsaka, ka man vislabāk patīk īstenot fotosesijas par kādu tēmu, kad vss izdomāts no a-z, un to kopā ar modeļiem izdomājam, citreiz cilvēkiem nav nekādas idejas, gribas kaut ko, bet nezina ko, te nu lūk es nāku palīgā ar lērums piemēru un ideju variantiem lai izveidotu ko īpašu tieši viņiem.

Vai ir kāda īpaša fotosesija, ko noteikti vienmēr atcerēsies?

Man ir bijušas tik daudz sirsnīgas, mīļas un pat trakas fotosesijas, atceros ļoti daudzas, bet ja jāmin konkrēti viena, tad tā bija šajā vasarā, pie manis atbrauca kāds pāris, bija vasaras vakars, tuvojās saulriets, viss bija skaisti, bet tad notika tas, no kā baidījāmies- uznāca nenormāla lietus gāze, mēs bijām pie jūras-atklātā vietā, pāris bija pilnīgi slapjš, viņiem līdzi bija pleds, zemenes un vīns, lieki vien piebilst, ka viss pleds izmirka, zemenes peldēja lietū un vīna glāzē vīns atšķaidīja savu koncentrāciju, un tomēr, tā bija viena no labākajām fotosesijām, jo sanāca satriecošas bildes pie jūras saulrietā, lietusgāzē, pāris slapjš, drēbes cauri spīd, bet laikam tik lielu atzinību vēl nebiju guvusi par nevienām bildēm, kad ievietoju tās savā lapā, ar tām momentā sāka dalīties lērums cilvēku, jāsaka gan- paveicās, ka pāris bija nedaudz traks un nenobijās no trakā laika! Skats pie jūras, protams bija pasaka.

Pastāsti par interesanto savā darbā!

Fotografēšanu saucu par savu hobiju nevis darbu, tas ir tas ko daru brīvajā laikā. Nekad nekur neesmu mācījusies bildēt vai apstrādāt bildes, visu esmu iemācījusies pati, pašmācības ceļā un laika gaitā. Fotografējot cilvēkus sanāk pabūt daudz interesantās vietās, bet pats interesantakais šajā profesijā ir satikt cilvēkus, tik daudz un dažādus, interesantus un talantīgus cilvēkus ar dažādiem dzīvesstāstiem un pieredzi. Šajā profesijā tu vari nonākt tur, kur nekad nedomāji nonākt, un satikties ar to, ar ko nekad nebiji domājis satikties.

Rakstīji, ka bilžu apstrāde ir viens no Taviem hobijiem. Kā izpaužas šis Tavs hobijs? Cik tālu ej bilžu apstrādē? Vai gadās arī ekstremāli risinājumi? Toņu maiņas, dzimumzīmīšu noņemšana...

Bilžu apstrāde ir viena no tām lietam, ko varētu macīties un macīties, vienmēr var izdomāt ko jaunu, atklāt ko jaunu un iemacīties ko jaunu, vajag tikai visu laiku mēģināt un mācīties. Dažkārt mēdzu pavadīt stundām pie vienas bildes , lai saprastu kādas krāsas un noskaņa tai vislabāk piestāv. Katram fotostāstam izveidoju vienu krāsu noskaņu, kuru pēctam lieku visām bildēm, lai tās būtu kā viens vesels, pēc krāsām atbilstošs kopskats. Bilžu apstrāde jāveic uzmanīgi, jo kas par daudz, tas par skādi, tādēļ cenšos visu veidot tā, lai izkatās dabīgi un nav nekā lieka. Parasti darbojos tieši ar krāsam, saucamajā fotošopā lieku diezgan maz, protams ir bijuši izņēmumi, kad ar tā palīdzību var izmainīt burtiski- visu, bet to izmantoju tikai 1 vai 2 bildēm un ja tas tur ir vajadzīgs, bet tā īpaši ar to neaizraujos. Man patīk, ka izskatās dabīgi. Varu noņemt pumpu no sejas vai kādu rētu, bet tikai tad, ja cilvēks pats lūdz, pati es neko cilvēku sejās nemainu un neņemu nost vai nelieku klāt.

Kā Tev šķiet, kas labam fotogrāfam ir jāprot, un kas kadrā ir pats svarīgākais, ko vienmēr vēlies iekļaut, noķert?

Labam fotogrāfam jāmāk noķert patiesas emocijas, ko nemaz nav tik viegli izdarīt, ņemot vērā to, ka cilvēki bieži vien iespringst, jo saprot, ka viņus taču bildē. Es vienmēr cenšos runāties, atraisīt brīvas sarunas un cilvēku smaidus, jo man nav vajadzīga kārtējā bilde, kur cilvēks skatās objektīvā un mākslīgi smaida, es vienmēr saku- nu neskaties iekšā kamerā, skaties garām, un mans populārākais teiciens ko visi, kas pie manis nākuši jau zina laikam ir- smaidi ar zobiem, uz ko citi saka- es taču nemāku, man nesanāk, man nepatīk, līdz beigās sasmīdinu, sāk smieties- un kadrs ir rokā!

Redzam, ka esi fotografējusi daudz un dažāda vecuma sievietes-māmiņas. Kā Tev šķiet, kāpēc sievietei ir svarīgi laiku pa laikam ļauties profesionālai fotosesijai?

Sievietei ik pa laikam jāļaujas fotosesijai, jo tas var uzlabot savu pašapziņu, ja esi jaunā māmiņa, beidzot ir iespēja izrauties no mājām un veltīt laiku sev, tāpat pie manis ir nākušas bildēties sievietes, kurām mājās ir 3 vai 4 bērni, kuras iegrimušas ik dienas darbos, bet atnākot uz fotosesiju ir iespēja sajusties sievišķīgi, uzlikt skaistu grimmu, uzvilkt skaistu kleitu un ļauties stundai jaunu emociju. Vislielākais prieks man ir par to, ka cilvēki tiešām ar smaidu uz lūpām dodās prom un saka- paldies, bija ļoti jauki, noteikti tiksimies vēl.

Noslēgumā pastāsti, kur Tevi atrast!

Mani var atrast portālā Facebook.com, kur var apskatīt manus darbus lapā MMM Photography- https://www.facebook.com/mmmfotoo , tāpat var ar mani sazināties arī personīgi rakstot vēstulīti uz manu profilu- Monika Marija Messinga