Miljonāre

Es ilgi domāju, vai maz varēšu ko uzrakstīt par tēmu "Būt mātei". No vienas puses, tas ir kas svēts, intīms un mans, ka negribas pat pačukstēt kādam, bet no otras-tik ļoti gribas izkliegt pasaulei, ka, jā, esmu laimīga būt mamma! 

Ne uzreiz, laižot pasaulē pirmo bērnu, manī piedzima mamma. Nē, es vēl joprojām biju aizkavējusies savā brīvās sievietes (kaut gan, kas gan par sievieti gandrīz 22 gadu vecumā?:)) lomā. Jutos burtiski piekalta pie sava dēla, savažota pret pašas gribu. Kaut puiku ļoti, ļoti mīlēju. Taču neizbaudīju brīdi, kad viņš bija mazs un nevarīgs. Visu laiku gaidīju dienu, kad dēls būs tik liels, ka es varētu beidzot atkal sākt dzīvot. Un tas ir tas, par ko man visvairāk žēl. Kaut spētu pagriezt laiku atpakaļ un darīt un just kā šobrīd. 

Man mani bērni nav atņēmuši absolūti neko! Mani bērni ir bijusi mana izvēle, mans lēmums (kaut varbūt neplānots:)), bet mani visskaistākie darbi. Protams, ģimenes budžets nav vairs jādala uz 1, pat ne ar 2, bet jau ar 5. Bet man nav žēl par nenopirktām jaunām kurpēm vai gaisīgu vasaras kleitu. Es zinu, ka katrs cents, katra minūte un katrs glāsts, ko ieguldu savos bērnos, man nāks un jau nāk atpakaļ vairākkārtēji. Bet man jau šobrīd ir trīs miljoni, es esmu bagāta!

Aizvedot bērnus ekskursijā kaut tepat uz tuvējo pļavu vai, izvedot ārā dārzā, mudinot ieklausīties putnu dziesmās un vērot, kādi kukaiņi dārzā rāpo, vai cik krāšņi zied pienenes un liekot uzminēt, pēc kā tās smaržo, es bērniem cenšos parādīt,  cik skaista ir pasaule. Es gribu iemācīt bērniem brīnīties. Brīnīties, apbrīnot ikdienas sīkumus. Gribu iemācīt bērniem būt vienkārši laimīgiem sevī, neatkarīgi no ārējām parādībām, lietām, cilvēkiem. Vairot bērnos pozitīvo, skaisto, vērību. 

Esmu sapratusi, ka nevienu darbu, nevienu lomu neesmu spēlējusi jeb izdzīvojusi tik patiesi un ar patiesu atdevi kā mammas lomu. Es baudu laiku ar saviem bērniem. Es priecājos par mirkļiem, kad nu jau pusaudzis pienāk un nobučo uz vaiga, kas galīgi nav bieži . Kad viņš vēlas padalīties ar mani sev tuvās lietās. Esmu lepna, kad vidējais dēls saņem savus diplomus par pirmajām vietām konkursos un raudu par vārdiem, ko viņš velta man Mātes dienas koncertā. Esmu aizkustināta, kad mazā princese norauj dārzā vienīgo uzziedējušo tulpi un netīru muti priecīga nes to man. Šis viss man ļauj ticēt, ka savu mammas darbu pildu godam. Protams, vienmēr var labāk. Protams, sanāk sarāt savus bērnus un dusmoties tā, ka ugunis dzirkstī, bet savā sirdī vienmēr zinu, arī tad, kad uz viņiem esmu bezgalīgi dusmīga, ka viņi ir labi bērni. Izaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem ir sievietes, katras mammas grūtākais un atbildīgākais darbs. Jo bērni var izaugt, un bērnus var izaudzināt. Patiesībā mēs, mammas, daram vissvarīgāko darbu, jo mūsu bērni ir pasaules nākotne. Un to, kāda tā būs, nosakām mēs pašas.

Es nejūtos, ka būtu kaut ko zaudējusi-ne karjeru, ne draugus, ne ceļojumus, neko. Gudra sieviete pielāgosies situācijai, radīs pati jaunu situāciju, ja vecā būs traucēklis kaut kam. Sapratu, ka strādājot no 9 līdz 18, esmu tāda kā pusslodzes mamma un arī pusslodzes darbiniece,tāpēc radīju sev apstākļus, ka varēju ārpus mājas strādāt neiet. Bet tas nenozīmē, ka pilnībā veltīju sevi tikai bērniem. Nē. Ja jūs zinātu, cik daudz pasākumu var apmeklēt kopā ar bērniem, arī pavisam maziņiem. Pilnveidojos ne tikai sev par prieku, bet arī bērniem. Iesaistu viņus savās aktivitātēs un izglītībā. Pat jaunu svešvalodu reiz iesāku mācīties kopā ar bērniem. Bet mazā meitiņa šobrīd aktīvi atkārto manas jaunās aizraušanās-jogas-pozas. Galvenais ir saprast un arī bērniem iemācīt, ka nevajag sērot par to, kas nav, bet novērtēt to, kas jau ir. Kad to iemācās, rodas apjausma, ka, jā, man patiesībā ir tik daudz dots!

Arī ceļojumos var doties kopā ar 3 bērniem pavisam veiksmīgi un bez liela izbīļa. Ja sieviete grib dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un arī pati no tās ņemt pēc iespējas vairāk pozitīvā un skaistā (to pašu, ko cenšas ielikt bērnos), bērni nav šķērslis nekam. Absolūti nekam! Netiec uz ballīti, jo ir maziņš bērns? Nekas, uzrīko pati to savās mājās! Nevari ar draudzeni aizbraukt uz Japānu, jo nav, kam atstāt bērnu? Uzaicini draudzeni uz pikniku Uzvaras parkā zem ziedošām sakurām un pagatavo līdzi paštaisītus suši. Visam, visam var pielāgoties, uz visu var paskatīties no cita, viedāka, skatu punkta.

Mēs mammas būsim visu mūžu, un mūsu bērni mums būs visu mūžu. Viņi vienmēr būs mūsu mazulīši, bet tā pa īstam mēs viņiem esam vajadzīgi šobrīd, kad viņi ir mazi un sargājami. Es vēlētos, kaut katra bērna sirsniņa nejustos vientuļa, kaut katrs bērns zinātu, kur ir viņa mamma. Kaut mēs visas spētu atlicināt vairāk laika savu bērnu dzīvē.  Patiesa laika bez domām, ka jādara tas, jāskrien tur utt. Kaut katra no mums reiz spētu saprast, ka būt mammas lomā ir visskaistākais, kas jebkad noticis uz dzīves skatuves! Mācāmies kopā!