Meitiņ, tu esi tik skaista!

"Nu, paskaties, viņa ir tik, tik.. Tik ļoti skaista!" Tieši šo frāzi es nebeidzu vien atkārtot savam vīram, kaķim un spogulim, kopš meitiņa ir piedzimusi. Varētu stundām sēdēt un lūkoties, cik viņa ir apbrīnojama - kādi gari skropstu vēdeklīši, kādas zilas actiņas, cik filigrānas rociņas, kāds smaids... Un vēl, un vēl, un vēl.

Tikai tagad, ar savu mazuli uz rokām, sāku saprast savu mammu. Manās "slikto matu, slikto nagu u.c. sliktajās dienās" viņa nepagurstot man ir atgādinājusi - "bet meitiņ, tu esi tik skaista!" Ne tikai sliktajās dienās, arī tāpat vien. Bet visbiežāk es esmu bijusi skeptiski noskaņota par šiem daudzajiem komplimentiem, nodomājot, ka viņa taču ir mana mamma, viņai tā ir jādomā! Bet tagad... Tagad es sāku saprast, ka tas skaistums, ko māte saskata savā bērnā ir kas cits. Tas nav tas tēls, imidžš, par kuru mēs, sievietes, pārsvarā domājam. Tas, ko gribam redzēt spogulī. Tēls, kas kaut kur noskatīts ir iesēdies atmiņā un neliek miera, kamēr to nesasniedzam. Tas skaistums, ko redz mamma, ir kas cits. Tas ir tiešām tik skaists, tik mīļš, tik unikāls. Katrai savs. Un šī atziņa man lika beidzot no sirds noticēt - mēs visi patiesi esam neaprakstāmi skaisti! Un skaistumu rada mīlestība. 

Puiku mammas taču jūtas tieši tāpat, vai ne?

[foto: https://www.pinterest.com/explore/watercolor-heart/?lp=true]