Mans satikšanās ceļš ar bērniem

Viens no lielākajiem manas dzīves notikumiem un arī tas, kas ļāvis mainīties – manu bērnu dzimšana. Katrai mammai šis stāsts ir savādāks, kādai grūtāks, bet kādai vieglāks. Arī manu bērnu piedzimšanas stāsti ir atšķirīgi, bet tik īpaši.

Pirmais stāsts aizsākās īpašajā 2016. gadā, kad īsti nesapratu, kā tas būs – būt atbildīgai par kādu, neskaitot sevi pašu. Vai es būšu gatava, vai man sanāks, vai es varēšu teikt, ka esmu laba mamma? Visi jautājumi, ar vēl nezināmām atbildēm. Uz to brīdi dzīvoju viena, jo mēs ar bērnu tēti bijām pašķīrušies, bet tas nemainīja faktu, ka viņš bija gatavs piedalīties dzemdībās. Noteiktais laiks bija pāri un ginekoloģe bija teikusi, ka, ja pie pēdējās apskates vēl nebūsim tikušies, tad rakstīs nosūtījumu un braukšu uz slimnīcu. Tā kā nezināju, ko gaidīt, arī šis variants man bija pieņemams. Toņi labi, mazajam viss kārtībā, bet brauksim uz slimnīcu. Sazinājos ar bērniņa tēti un gaidīju, kad man atbrauks pakaļ, lai varam doties ceļā. Kamēr gaidīju, sēdēju klusumā mājās un domāju, ka šī ir pēdējā reize, kad šādi sēdēšu viena. Bija gan pamatīgs satraukums par nezināmo, gan neaprakstāma vēlme satikties ar savu priekšnieku.

Aizbraucām uz slimnīcu, kur mūs sagaidīja jautājums – kāpēc atbraucāt? Es sevi biju noskaņojusi tikai uz labāko attieksmi un tāda arī bija. Bērniņa tētis paprasīja, vai jau šodien sāksies dzemdības, bet, tā kā tās vēl nebija paredzētas, viņš aizbrauca uz naktsmaiņu un es paliku viena.

Kad man iedeva zāles, pa nakti jau sāku kaut ko just. No rīta mani pārbaudīja un secināja, ka atvērums vēl ir maz, ieteica, ka abi varam iziet pastaigāt. Kaut ārā bija oktobra vidus, tā diena bija ļoti saulaina, es jutos apgarota un ar nepacietību gaidīju, kad viss process sāksies. Ik pa laikam pavilka sāpi, bet nekas traks. Pēc pastaigas mani pārbaudīja un pārdūra ūdeņus. Un tad tik sākās sāpes. Ūdeņus pārdūra plkst.14, bet nelielas sāpes jau biju jutusi no 4 naktī, kas arī nebija ļāvis man īsti izgulēties.

Sāpes. Tie, kuri to nav piedzīvojuši, to nekad nesapratīs. Ir dzemdību sāpes, kas ir dabīgas un ir sāpes, kas sākas pēc ūdeņu pārduršanas. Un ir atšķirības. Mans lielākais atbalsts bija bērna tētis. Es bez viņa nebūtu tikusi galā, jo biju gan pārgurusi, gan ar vēlmi padoties, bet viņš saglabāja mieru. Viss gāja lēnām, bet ar sāpēm un laika intervālu 2/2 minūtes. Tā man palicis atmiņā, jo zinu, ka atpūsties vai atgūties dažbrīd nebija iespējams. Dzemdību zālē tiku vairāk uz plkst. 1 naktī.

Man bija auksts, bet temperatūra telpā bija 24 grādi. Bērnu tētis visu laiku bija blakus, turēja mani gan staigājot, gan sāpju laikā, līdz bija jādodas uz galdu. Tolaik vēl to nesapratu, kas bija visi tie cilvēki zālē, likās, ka pat apkopēja palīdz man dzemdēt un spiest (tā bija sanitāre), bet uz galda viss notika ātri, 2-3 reizes jāsagaida sāpīte un mēs piedzimām 2.39.

Pirmā domā bija – lūdzu, iekliedzies! Un tad arī sadzirdēju viņa balsi. Katrai mammai tā sajūta ir savādāka – uzreiz ieslēdzas mammas instinkts vai jāpagaida kāds laiks, bet man tas bija uzreiz. Aiz visa pārguruma un bijušajām sāpēm, man viss pārējais likās vienaldzīgs, visam pāri bija īsta mīlestībā uz to mazo cilvēku, kas tika uzlikts uz krūtīm. Gara pieredze, bet tik vērtīga.

Otrā reize bija pavisam nesen, jo tikai šī gada sākumā nosvinējām pirmā gadiņa jubileju. Arī šeit bija noteiktais laiks, kad būs jādodas uz slimnīcu, ja vēl nebūsim tikušās. Un tā arī bija. Šoreiz piedzimšanas stāstu biju gatava radīt viena. Ierobežojumu un visa cita pasaulē notiekošā dēļ, bija jādodas caur uzņemšanu, kur jāuztaisa testi un tikai tad tiku tālāk. Pārbaudīja mani, teica, ka viss kārtībā. Šajā reizē man bija pirmā pieredze ar dzemdību speciālistu/ginekologu vīrieti. Bet es varu teikt tikai to, ka no visiem cilvēkiem, viņam uzticējos visvairāk, protams, arī savai vecmātei. Viņš nebija gatavs veikt stimulāciju un gribēja nogaidīt. Pielika sistēmu, lai pašķidrinātu asinis un visu atlikām uz nākamo dienu. Ejot gulēt, sarunāju ar savu gaismiņu, ka būs mums dabīgas dzemdības, ar ūdeņiem, un visu izdarīsim pašas. Un tā arī notika, naktī ap plkst. 4 sāka tecēt ūdeņi un sajutu sāpes. No rīta uz pārbaudi jau bija neliels atvērums, ap plkst. 11 bija jāpaliek zāles zem mēles, un tad viss ritēja raiti. Šoreiz bija mūzika, ko klausījos, kad biju taisījusi savu dzemdību meditāciju, sekoju līdzi sāpēm un miera brīžiem, un domāju par tikšanos. Sāpes pieņēmās spēkā, ik pa laikam likās, ka varētu padoties. Bet tie bija tikai vājuma brīži, jo apzinājos, ka gaismiņa iet to pašu ceļu un cīņu kā es. Ap plkst. 15.00 biju zālē, toņi, tad pašai bija jāpastrādā un jāpaspiež, kad tiku uz galda. Tā stunda bija gara, likās, ka uz galda esmu ilgi, un tas ir daudz grūtāk nekā viss iepriekšējais. Vecmāte bija īstā, jo visu laiku teica – tu pati vari, atrodi savu pozu, un tā arī aizgāja. 16.46 mana gaismiņa piedzima. Šoreiz satikšanās nebija uzreiz. Stundu bijām šķirtas, jo veica pārbaudes. Bet visu šo laiku turpināju sarunāties ar viņu. Tā stunda, esot šķirtām, atvēra manas mammas jūtas, kas tik ļoti bija vajadzīgas mums abām. Pēc tam laiks divatā varēja sākties, un visa mammu būšana atgriezās arī pēc tik ilga laika. Visu zināju, ko darīt un tas bija dabiski.

Mani abi stāsti ir uzrakstīti sīkumos priekš maniem bērniem. Tās bija mūsu pirmās tikšanās reizes, un reizes, kad varēju kļūt par mammu. Šos mirkļus man neatņems neviens. Šie bija arī mani pārmaiņu ceļi, kad kļuvu vēl labāka. Esmu pateicīga bērniem, kad viņi izvēlējās tieši mani par savu mammu.