Manas sajūtas

Sveikas.

Pastāstīšu par sevi. Pacik šī man ir 1. grūtniecība, tad es nezinu vai tas tā ir visām/daļai vai man kādi putni galvā sametušies...

Pirms mazā piedzimšanas studēju. Bija diena saplānota pa minūtēm. Stresoju par kolokvijiem u.c darbiem, jo studijas bija ļoti grūtas. Tāds tehnisks priekšmets, kuru nereti liela daļa vidusskolā ienīda un gāja 2 niekus labot uz konsultācijām. Nu ko, saņēmos, pabeidzu, piedzima mūsu ģimenē mazulītis. Biju (un tagad arī esmu) ļoti laimīga par bērniņa piedzimšanu. Mani nebiedēja fakts, ka lielākoties ar visu tiku galā viena pati. Mani nesāpināja fakts, ka RDZn biju lielākoties viena, jo vīrs dienā iebrauca tik uz pāris stundiņām pēc darba, bet pēc 20-00 apmeklētāji vairs nedrīkstēja uzkavēties palātā. Viss bija jauns, nezināms, biju stipra, pat ļoti. Tiku galā. Arī nākamā mēneša negulētās naktis mani neietekmēja. Gulēju 2-3h ,un baroju, pampi mainīju. Tā laikam bija tāda eiforija. Pat likās, ka mūsu attiecības kā precētam pārim pēc bērna piedzimšanas ir uzlabojušās, par ko biju ļoti laimīga. Tagad ir citādāk. Nezinu vai slinktāk, vai man kādas rozā brilles ir nokritušas vai burbulis plīsis. Es raugos uz visu savādāk. Redzu pēkšņi vīrā visādus defektus. Redzu, ka viņš laikam speciāli cenšas visādos darbos ierakties, lai tik mājās mazāk būtu. Viņam ir bail no atbildības, viņš reāli nevarētu viens parūpēties par bērnu, ja, piemēram, es atrastos slimnīcā. Par to jau es pārliecinājos.Ai...ir visādi sīkumi, kas mani neviļus aizvaino.Ļoti. Tāda sajūta, ka viss ir uz maniem pleciem. Jūtos kā darba zirgs. Lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, šo visu izjūtu tad, kad meita sākusi labi gulēt. Viņa ceļas 1 reizi naktī. Būtībā es esmu teorētiski izgulējusies-kādas8-9h...bet no rīta man tāpat sāp galva, velk uz ka;šķi, viss besī. Sākumā es biju tik laimīga.Laikam bija apnikusi tā skriešana, tas ātrais ritms, bet tagad es jūto kā 4 sienās iespundēta, man ir tik vientuļi. Pa dienu uzzvanu mammai vai omei, parunāju, bet nezinu vai tas ko daudz līdz. Tagad ir silts laiks, es mēģinu iziet katru dienu ar mazo ārā, bet tas ir ar tādām emocionālām mokām vai slinkumu...nezinu.Sevi piespiežu, jo ir jāpaelpo svaigs gaiss.Un vēl-es mēģinu šito visu savu stāvokli labot-it kā mēģinu ar vīru izrunāties, bet viņš pēc darba ir pārguris, grib tik mierīgi pasēdēt un paskatīties kādu filmu. Saku,lai aizved mani kaut vai uz lielveikalu pastaigāt, bet tā saku un saku...mani nedzird.

Paldies.