Mamma, es Tevi mīlu vēl vairāk!

Šajā nedēļas nogalē pie mums ciemojās mana mamma; dēls ļoti priecīgs un intensīva kultūras programma: Mežaparka apmeklējums, Jūrmalas apmeklējums, kino & citas lietas. Visi priecīgi! Bet stāsts nebūs par to, ko mēs darījām, ēdām&cik tas bija forši.

Stāsts būs par meitu&mammas attiecībām. Nesen aizdomājos, ka sievietes dzīvē pēc bērniņa ienākšanas pasaulē mainās ne tikai viņas, vīra/dzīvesbiedra dzīve un ikdiena/attiecības, bet arī noteikti attiecības ar mammu, skats uz mammu un mīlestība pret viņu.

Man ar mammu vienmēr ir bijušas labas attiecības (protams, es nevēlos izlikties, ka manas&mammas attiecības ir bijušas idilliskas -protams, ka kā bērns esmu dusmojusies uz mammu, ka neļauj iet pāri ielai spēlēties, nenopērk Kinderolu, liek pēc disenes nākt mājās plkst.22.00, ka nepērk kārtējās kurpes/džinsus vai nelasa pasakas vakaros).  Mamma ir mana balsts grūtos brīžos un ļoti labi zina, kad nepieciešams likt mierā un nejaukties. Parasti atbraucot ciemos, es varu neko neteikt, ka nav bijis laika traukus nomazgāt vai izvārīt putru, viņa nemanāmi nomazgā traukus, aiztaisa durvis, apsedz ar segu, paņem Kārli uz rokām un aiziet uz parku (kamēr es esmu iekritusi miegā it kā nebūtu gulējusi 3 gadus). Mamma vienmēr esmu cienījusi un vienmēr viņas laime rūpējusi (kā jau katram normālam cilvēkam). Gribu tikai pastāstīt par to, ka esmu secinājusi, ka kopš dēla piedzimšanas savu mammu mīlu vēl vairāk, gribu viņai palīdzēt vēl vairāk un vēl vairāk gribu viņu redzēt laimīgu un esmu viņai PATEICĪGA. Varbūt kādam liksies kā salds teksts no sliktas romantiskās filmas (R.Pilčeres, piemēram), bet caur savu dēlu mana cieņa pret manu mammu ir augusi.

Kad dēls pirmo reizi saķēra iesnas, es zinu kā mana mamma jutās, kad es saķēru iesnas mazulis būdama; kad mans dēls izdomājis jautroties pa nakti un miegs tā nāk, ka gribas izlēkt pa logu, iedomājos, ka arī mana mamma tam gājusi cauri; kad mans dēls rāpjas visur kur un man trīc sirds, ka tik nenoveļas, nesāp kaut kas - saprotu, ka arī mana mamma tā jutās; kad sirds sāpēja palaižot dēlu bērnudārzā, zinu, ka arī manai mammai sāpēja sirds katrā 1.septembrī, kad ar ziedu klēpi devos uz skolu. Godīgi sakot, tikai pēc dēla piedzimšanas es sapratu, cik bezgalīgi milzīga ir mātes mīlestība un cik ļoti mana mamma manis dēļ ir savu dzīvi mainījusies, rūpējusies, centusies, lai man būtu labi. Paldies, paldies, paldies, mammu!

Mamma ir mīļa, bija mīļa un būs mīļa, bet tagad ir vēl mīļāka. Mātes mīlestība ir jaunā lieta, kas mūs vieno.

Gribas teikt: paldies Tev par to, ko darīji manā labā, lai es kļūtu par to, kas es esmu un varētu par saviem bērniem rūpēties ar tikpat lielu mīlestību kā Tu par mums ar brāli. 

Vārdā "mamma" ir liels spēks.