Mūsdienās pieņemts standarts, ka ja Tu esi dekrētā tad jau Tev dzīve iet kā smērēts un viss ir ideāli, bet tā bieži vien nav, jo māmiņas par to nerunā, jo baidās būt nesaprastas un atstumtas.
Piedzimstot pirmdzimtajam, man laikam bija pēcdzemdību depresija, jo ilgi nevarēju pieņemt bērnu, lai gan viņu ļoti vēlējos. Man bija sajūta, ka man par viņu jārūpējas un viss. Man nebija uztveres, ka viņš ir mans dēls. Ap gada vecumu mazais bieži slimoja un tad sākās man parādīties uz stresa fona neizskaidroti veselības traucējumi, kurus vēlāk ģimenes ārsts nosauca par Veģetatīvās distonijas traucējumiem. Tad sākās ceļš uz nezināmu, lai spētu beidzot sevi iepazīt un palīdzēt sev.
Tiem kuriem ir Veģetatīvā distonija sapratīs mani, ka ko tādu nenovēlēsi nevienam.
Tai laikā mani neviens nesaprata un domāja, ka es visu izdomāju, es ar nevienam neteicu. Turpināju rūpēties par bērnu un dzīvot tā, ka viss ir kārtībā, lai gan iekšēji bruku kopā.
Mana lielākā kļūda bija tā, ka jau pašā startā nemeklēju palīdzību un VD turpināja izpausties ar vien trakāk, ka vienā brīdī likās ka mirstu un attapos uzņemšanas nodaļā. Pēc tā sākās mans darbs ar psihoterapeitu, kurš man ļoti palīdzēja, izprast sevi un pārdzīvot bērnības traumas. Visu šo laiku es iztiku bez zālēm, kas ar bija mana liela kļūda, jo uzskatīju ka AD dzer tikai vāji cilvēki u.c.
Pēc kāda laika piedzima otrs bērniņš un likās ka viss ir kārtībā un VD atkāpjas. Jebkurā gadījumā beidzot par šo sāku runāt arī ar ģimeni, kura pamazām sāka mani uzklausīt un saprast, jo ģimenes atbalsts panikas lēkmju laikā ir ļoti svarīga, lai kāds Tev tai brīdī passka, ka viss ir kārtībā.
Liels pagrieziens visā bija pēc meitiņas dzimšanas. Varbūt daudz nospēlēja tas, ka ar otro bērniņu starpā bija tik 1,6 gads un organisms nespēja atkopties vai arī tas ka esmu ļoti emocionāla un visu ņemu pie sirds, es tiešām nezinu.
Pēc meitiņas piedzimšanas man veselu gadu sāpēja mugura un izskaidrojuma tam nebija nekāda uz visa fona sākās panikas lēkmes. Dodoties pie neiraloga un pēc sarunas ar viņu, daktere ieteica man kādu laiku padzert vieglus AD, jo no stresa organisms var reaģēt visādi un manā gadījumā ar muguras sāpēm. Zāles palīdzēja un sāku justies labāk, lai gan vēl tāls ceļš priekšā, lai spētu sev palīdzēt.
Ar šo visu es gribēju teikt, ka nav jābaidās runāt par to, ka Tu jūties slikti, ir jārunā jārunā un jārunā. VD ir nepatīkama, bet ja Tu apzinies to, ka stress izprovicē daudz tad Tu spēsi sev palīdzēt vairāk un nav jābaidās no zālēm, jo tās Tev palīdzēs justies labāk un ceļš uz sevis izzināšanu būs vieglāks.