Lauvas instinkts!

Tieši tā es nosaucu savu jauno rakstura īpašību, kas manam miermīlīgajam tempermentam ir nākusi klāt! Kas tad ir, manuprāt, lauvas instinkts? Tas ir tāds primitīvs spēks, kas dod tev drosmi iziet caur uguni un ūdeni, pasargāt no visa un visiem savu bērnu. 

Ja agrāk es biju tāds cilvēks, kurš nekad dzīvē neiesaistijās konfliktos uz ielas vai kādā publiskā vietā, piemēram, veikalā, tad tagad nekādu problēmu. Ja man nepatīk, ka man kāpj uz galvas vai lien priekšā rindā, tad uzreiz ieslēdzas šis-rarrr!!! Nevajag jau mani uzreiz pārprast, es neesmu tas, kas meklē kašķi, es drīzāk esmu iemācījusies pastāvēt par sevi, savām tiesībām, un tas viss, jo man ir bērns. Un kurš gan cits parūpēsies par viņu, nodrošinās visu, ja ne es?

Ja salīdzina sevi pirms bērna, un pēc, tad varu viennozīmīgi teikt, ka esmu šerpāka un ar rūdijumu. Ja agrāk es kā tāda naiva meitene nekad neko neteicu, lai tikai nebūtu kašķis, tad tagad es neatļauju bezkaunīgiem cilvēkiem sevi apbižot. Vēl nesen bija situācija, kad stāvu pie lifta ar ratiem. Un tur kundzīte ar savām pekelēm vienkārši nagļakā ies man pa priekšu. Liftā izskatās, ka vietas mums abām diez vai pietiktu, un man(gadijumā ja šī vienkārši pa priekšu ieskrien) nāktos gaidīt atkal, kamēr atbrīvojas(protams, ja atkal neatnāktu kārtējā dāma, un mums nenāktos ar meitu nez cik ilgi gaidīt, laist pa priekšu bez ierunas vecas nekauņas). Ko es darītu agrāk kādā situācijā, ja man lien pa priekšu? Noteikti neko. Stāvētu kā muļķe, pie sevis klusībā papukstētu, un tas arī viss! Tagad? Ne par ko! Es šeit biju pirmā, man ir bērns, un tu neesi svarīgāka, lai man tevis dēļ nāktos gaidīt. Mums nav jāpalaiž pa priekšu bezkauņa,kura uzskata sevi par pašsaprotamu, un nevar palūgt, jo man ir bērns, kuram nu jau ir vecums, kad ratos īsti sēdēt vairs netīk. 

Tas tāds piemērs. Būtībā es šeit runāju par īpašību, kad tu iemācies pastāvēt par savām tiesībām, un pārstāj klusēt mīļā miera labad.

Vai Jums ir lauvas instinkts?