Katra izrāde Kristīnei Krūzei-Hermanei ir kā vēl viens bērniņš, kas tiek iznēsāts un laists plašajā pasaulē.
Izrāde “Runāšana par seksu” ir Kristīnes ceturtais teātra “bērniņš”. Vaicāta par šo izrādi, viņa atzīst, ka mēģinājumu process bijis ļoti stresains, jo sākotnēji luga šķitusi ļoti elementāra, taču izrādes materiāls izrādījies viltīgs un licis pamocīties, taču rezultāts izdevies ļoti labs. Kristīne skaidro, ka izrādes mēģinājumu process parasti ilgst aptuveni divus mēnešus, taču režisors ar izrādi dzīvo ilgāk. “Staigāju ar šo izrādi galvā vēl pirms sākušies oficiālie mēģinājumi,” saka Kristīne Krūze-Hermane.
Kristīne savulaik bijusi arī Jaunā Rīgas teātra štata aktrise, taču režijā nokļuvis līdz ar aiziešanu no teātra štata. Studējot Latvijas Universitātes psihologos, viņai radusies sajūta, ka jāpievēršas arī izrāžu iestudēšanai. “Esmu cilvēks, kuram patīk mācīties. Man patīk mēģināt jaunas lietas un iemest sevi nebijušās situācijās,” tā par sevi saka Kristīne Krūze-Hermane. Viņa gan atzīst, ka pirmo izrādi iestudēt bijis ļoti bailīgi un arī forši vienlaicīgi.
Kristīnei ir bakalaura grāds psiholoģijā un šobrīd maģistrantūrā viņa studē klīnisko psiholoģiju. Vaicāta, kā nonākusi pie domas par psiholoģijas studijām, Kristīne atzīst, ka viņas nepiepildītais sapnis bija medicīna. “Man šķiet, ka šajā dzīvē man vajadzēja būt ārstam, taču psiholoģija man tai šķiet gana tuva,” atklāj Kristīne, piebilstot, ka pati jau no aptuveni 17 gadu vecuma iet terapijā. “Man bija smaga depresija, suicidālas tieksmes,” atklāta ir Kristīne.
Šobrīd Kristīnei ir vairāki instrumenti, kas palīdz izkļūt no nomāktības. “Man ļoti svarīga ir fiziskā aktivitāte. Ļoti svarīgi, lai savā ķermenī es justos labi un cirkulētu enerģija. Kad jūtu, ka man ir slikti, kā minimums vajadzīga pastaiga,” stāsta Kristīne, piebilstot, ka jau trešo gadu viņas peldēšanas sezona ilgst visa gada garumā. Ielienot āliņģī viņa piedzīvo īstu endorfīnu sprādzienu.
Būt mammai
Kristīne ir mamma trīs bērniem. “Tas ir gana daudz. Šajā lomā es jūtos visādi, taču ir skaidrs, ka nevaru sevi no šīs lomas atdalīt. Tā ir daļa no manis,” saka viņa. Kristīnes bērni jau ir paaugušies un mazuļu vecums atstāts aiz muguras, taču viņa pati teic, ka brīžiem nodomā, ka mazuļu vecumā bijis vieglāk nekā tagad, kad bērni sasnieguši pusaudžu vecumu.
Vistrakākā Kristīnei bijusi trešā grūtniecība. “Ar savu draudzeni atvērām montesori bērnudārzu, teātrī bija mēģinājumi, remontējām māju, es vēl izdomāju, ka man vajag siltumnīcu. Viss beidzās ar to, ka sākās priekšlaicīgas dzemdības, tāpēc, mīļās mammas, tā nedariet,” ar savu pieredzi dalās Kristīne.
Sevi viņa sauc par liberālu mammu, kura neliek šķēršļus, ja vecākais dēls, piemēram, izdomājis iet uz skolu pidžamas biksēs. “Es nebūšu mamma, kura satrauksies par to, ko par mums padomās citi, taču, ja skolotāja zvana un saka, ka dēls grib paspīdēt ar asprātībām un tas traucē darbam, es kļūstu par pūķi. Man šķiet, ka bērnam ir ļoti svarīgi zināt savas robežas un izturēties ar cieņu pret pieaugušajiem,” saka Kristīne.
Režisores darbs, trīs bērni, studijas un vēl neskaitāmi pienākumi un dzīves lomas. Kā to visu apvienot? “Es nespēju apvienot. Es melotu, ja teiktu, ka varu,” saka Kristīne, piebilstot, ka tic tam, ka vairāk darot var arī vairāk izdarīt. Viņa ikdienā plāno savu laiku, kā arī disciplīnu piešķirt mācības.
Kur satiekas divi režisori
Kā vienā ģimenē sadzīvo divi režisori (Kristīnes vīrs ir režisors Alvis Hermanis)? “Ir harmoniski. Ir forši, jo ir daudz satikšanās punktu. Ir par ko runāt, ir līdzīgas intereses,” stāsta Kristīne, piebilstot, ka savu vīru uztver kā skolotāju režijā, jo viņš šajā jomā ir viņas autoritāte.