Nr.9 Iveta: Katra diena, katrs indivīds ir pirmreizēja, neatrisināma mīkla.

19. Jan 2017, 09:19

Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gājusi laika tecējumam, esmu paļāvusies uz likteni vai dažu brīdī uz to augstāko. Es uzskatu, ka katrs cilvēks, kas ienāk manā dzīvē, ienāk, lai man sniegtu padomu un dotu motivāciju iet pret straumi – darīt to, ko es vēlos, nevis darīt to ko citi grib, lai daru. Kaut kā sanācis tā ka mani vecāki daudz nepūlējās pie padomu došanas un dzīves audzināšanas, viņiem vairāk padevās kritizēšana un iedzīšana kompleksos. Bet kopš pamatskolas beigām un jaunas dzīves sākšanos ārpus vecāku mājām, man dzīvot kļuva vieglāk. Vidusskolā nodevos mācībām, pedagogi mani slavēja, ieguvu daudz labu draugu un es sāku priecāties par dzīvi, baudīt ik mirkli, kas man tika dots. Trešajā kursā atradu savu mīlestību, nu jau esam kopā 12 gadus un mums ir burvīgs trīsgadīgs dēliņš. Pa šo laiku esmu iemācījusies mīlēt savus tuvākos un sevi pašu. Esmu iemācījusies priecāties par dzīves sīkumiem, kā bērns par peļķi ceļa vidū. Esmu iemācījusies dzīvi uzņemt viegli un brīžos, kad nepieciešams pateikt stingru ‘’Nē’’. To man iemācīja cilvēki, kuri bija man liktens doti – mīļā un sirsnīga 14. grupas audzinātāja, jaukās istabas biedrenes un protams mans vīriņš, kurš man ir kā milzīgs atbalsts un dēliņš, kurš māca priecāties par ikdienas, kādam varbūt nenozīmīgam, sīkumiem.

Katra diena ir diena, lai smietos un brīnītos, lai mīlētu un sapņotu, lai atpūstos un darbotos, lai dziedātu un klausītos, katra diena ir diena, lai būtu laimīgs.