Kad skriet – no rītiem vai vakaros?

Šoreiz ne par tēmu, kā atrast laiku skriešanai, jo, būsim godīgi, jo vairāk bērnu un jo tie mazāki, jo grūtāk samenedžēt laiku, lai ieietu dušā, kur nu vēl dotos noskriet kaut piecus kilometrus.

Vēl aizvien spilgti atceros, kā dēls, kad viņam bija aptuveni viens gadiņš, pārdzīvoja katru manu skriešanas reizi. Man dodoties ārā pa durvīm, viņš sāka raudāt un, kad atgriezos no skriešanas, viņš vēl aizvien sēdēja pie durvīm, lejot krokodila asaras, ka mammīte pazudusi. Un nelīdzēja vīra centieni pārliecināt, ka mamma tūlīt būs atpakaļ.

Šoreiz par to, kad ir vislabākais laiks skriešanai? Agri rīti, vakari, bet varbūt – pusdienas pārtraukums? Tas pēdējais, šķiet, gluži kā neiespējamā misija, taču zinu kolēģus, kuri savus pusdienu pārtraukumus izmantoja nevis, lai apēstu kotleti, bet gan lai apautu kājās kedas un dotos nedaudz paskriet (neprasiet, pa kuru laiku un vai vispār viņi ēda pusdienas).

Man vismīļākais skriešanas laiks ir agri rīti. Piecelties, izstaipies, aun kājas un aidā! Skrien un baudi svaigo rīta gaisu. Skriešana no rītiem man patīk tā iemesla dēļ, ka vari uzreiz izpildīt savu dienas apņemšanos, jo, ja sev apsoli, ka iesi skriet vakarā, tad līdz vakaram noteikti uzpeldēs vismaz 5 iemesli, kāpēc nevar iet skriet – bērns palicis niķīgāks, jāizgludina drēbes, tikko paēstas vakariņas, laukā sācis līt. Un vēl un vēl. Bet, ja noskrien no rīta, tad visai dienai garantēts mundrums un apziņa, ka esi jau noskrējis, piemēram, 5km, kamēr citi vēl tikai vārtās pa gultu. Tas tiešām ceļ spārnos. Atsperīgs solis visai dienai garantēts. Goda vārds!

Skriešanu no rītiem īpaši aktīvi piekopu, atgriežoties darbā pēc pirmā dekrēta. Ar domu – labāk no rīta agrāk pieceļos un noskrienu, nekā vakarā tērēju pēc darba dārgo laiku, kuru varētu pavadīt ar vīru un bērnu. Tāpēc modinātāja skaņas manās mājās plkst. 5.00 no rīta bija ierasta lieta. Vai bija ziema, vai vasara, cēlos un devos skriet. Dažkārt gan skriešana nevedās tik labi, jo bija dažādi blakus faktori. Piemēram – esmu saģērbusies un jau izgājusi pa dzīvokļa durvīm, lai ietu skriet, kad izdzirdu – bāc, kaut kur gaitenī kāds šņākuļo. Sabijos ne pa jokam. Izrādās, stāvu zemāk dzīvojošais kaimiņš izdomājis nakti pārlaist kāpņu telpā. Tik jautrā prātā sieva nebija laidusi mājās.

Tumšākajos skriešanas rītos vienmēr ņēmu līdzi telefonu, lai apdraudējuma gadījumā varētu piezvanīt pēc palīdzības. Tāpat arī skriešanas rītos vienmēr izvēlējos maksimāli drošāko distanci – neskrēju gar parku vai meža maliņu.

Tu esi rītu vai vakaru skrējēja?