27.05 15:40-16:30
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Kad radinieks pārāk dziļi bāž degunu jeb "tikai lūdzu netaisiet vēl bērnus!"
06. May 2014, 15:32
Māmiņu klubs
Māmiņu klubs
Kādā saulainā pavasara dienā es runāju pa telefonu ar savu vecmammu, man mīļu un tuvu cilvēku. Runājām par visādām tēmām, līdz viņa atļāvās dot man padomu:"Tikai lūdzu netaisiet vēl bērnus!" Es biju uz pauzes, un mēs šo tematu neapspriedām sīkāk. Varbūt vajadzēja, bet toreiz es biju pārāk izsista no sliedēm, lai par ko tādu runātu, jo mēs ar vīru gribam vēl kādu bebuci (to gan neesam nevienam teikuši, tikai šeit to uzrakstu kā anonīms cilvēks, jo acīmredzot ar tuvajiem nevar no sirds padalīties).
Par ko tad es aizdomājos pēc šī ieteikuma? Kā tad izskatās mūsu ģimene no malas, ja reiz tiek dots šāds padoms? Un atklāšu Jums, ka, manuprāt, mūsu ģimenes portrets nav nemaz tik slikts, un tam viss ir kārtībā. Esam precēts pāris (abiem nav bijuši pirms tam bērni vai laulības), abiem ir augstākā izglītība, vīram pat divas. Viņš strādā pietiekoši labā darbā un atalgojums arī nav slikts. Neesam mēs ne parādos, nedzīvojam badā. Mums ir viens bērns. Tiesa, nedzīvojam privātmājā, bet gan dzīvoklī Rīgā, kurš varētu būt nedaudz lielāks. Nebraucam mēs ekskluzīvos ārzemju ceļojumos un nepērkam dārgas mantas, jo nevaram atļauties luksu, bet man nav tas galvenais. Un kāda velna pēc man iesaka netaisīt bērnus? Neesam mēs nedz nelabvēlīga ģimene, pat ne daudzbērnu (un ja arī būtu, vai tas ir īstais iemesls kādam norādīt kā cilvēkam dzīvot?)! Iespējams vecmamma domā, ka bērni ir kaut kāds traucēklis, kas tāds, kas cilvēka dzīvi sabojā utt. Nezinu, un negribu zināt. Un kas ir pats interesantākais, ka viņu mūsu bērnu skaits nekādi neietekmē, jo ne reizi neesam lūguši palīdzību, ne naudu, neko. Visu paši gādājām pirms mazā dzimšanas, neviens nepalīdzēja.
Un kad mums būs vēl kāds bērns-ko tad? Acīmredzot viņa būs pēdējā kas to uzzinās. Nemaz nevēlos domāt par šo tēmu plašāk.
Šis rakstiņš ir tāds kā smaguma novelšana no sirds. Es vecmammai dziļi sirdī piedodu šos neapdomīgos vārdus (vismaz mēģinu, gan jau ar laiku aizmirsīsies), lai arī kāds tur motīvs neslēptos. Man palika vieglāk, nedaudz.
Parunāsim! Vai Jums ir bijis tā, ka kāds rads vai draugs atļaujas bāzt savu degunu pārāk dziļi Jūsu ģimenē (pat guļamistabā)? Kā rīkojāties?
Varbūt izskaidrojums ir mazliet cits?
Šaubīgā situācija (Ukrainas notikumi) tieši šobrīd daudzus ļaužus ir padarījusi tramīgus un liek apdomāt dažādas lietas.....
kad gaidiju otro mazo abi ar vīru bijām dikti priecīgi, radiniecei paziņojot šo faktu viņa mums izteica dziļu līdzjūtību un vēl paziņoja ka mēs neizskatoties pēc vecākiem kam varētu būt bērni...
tobrīd biju dikti dusmīga, tagad saprotu cilvīkam jādomā ko runā, nez ko teiks ka uzzinās ka mēs vēlamies vismaz 3 bērnus.
P.S. ne viņai viņi jāaudzina, ne jāpieskata un nelabvēlīgā ģimene ar neesam 😀
Man šķiet, zemapziņā mana mamma arī nav baigi priecīga, ka mums ir 2 bērni, it sevišķi tagad, kad ciemojamies un viņa redz, kāds ārprāts tas ir, turklāt ja abi maziņi un ar princešu prasībām. Esmu vienīgais bērns. Skaļi gan neko nav teikusi, bet var no acīm nolasīt. Nez, es viņas vietā un vecumā būtu ļoti priecīga, ja redzētu, kā mani mazbērni aug. Mammai pāri 60, mūsu ģimenē laikam raksturīgi dzemdēt pēc 35, tikai es ar savu 1. bērnu 22 gados izcēlos 😀
Mūsu dzīvē patīk līst gan vīra vecākiem, gan manējiem. Tāpēc dzīvojam 250 - 300 km attālumā - lai mūs nekontrolē un neskalo smadzenes. Mēs gan šī iemesla dēļ tikpat kā nekad netiekam iziet divatā, bet pie visa pierod.
Un materiālās vērtības arī ir viens no iemesliem. Vagag krutāku mašīnu, māju vajag un vēl, un vēl...
Vecmammai ar laikam tie bērni nevisai iet pie sirds, kaut neko tādu viņa nav teikusi vai darījusi.
1!
Lasu un liekas, ka tas rakstīts par manu vecmammu. Šobrīd gaidu otru bebi un rodas iespaids, ka ar to esmu uzlikusi slogu nevis sev, bet viņai. Ar viņu gan tas stāsts ir tāds, ka viņa jau ir ļoti veca 84 gadi, kad viņa gribēja mācīties, tad nevarēja to atļauties bija karš un kādam jākalpo, tad viņai lika apprecēties...Un tas viņai dziļi riebās un riebās arī bērni. Viņa to ir atklāti pateikusi aizskarot pašas bērnu jūtas. Arī mazbērnu, jo viņai liekas, ka bērni ir k-kas šausmīgs. Manai mammai gaidot māsu tika dots padoms taisīt abortu, ko viņa pat aci nepamirkšķinot un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ir pateikusi arī manai māsai...Nu lieki teikt kāda trauma tā ir bērnam. Arī es neizprotu šo padomu jēgu, jo neba jau viņai būs tas bērns jāaudzina, jāskolo u.t.t. Bet tur neko nepadarīsi.
No vīra puses ir viņa tēvocis, kurš uzvedas trakāk kā daža laba "tirgus bāba". Nepārtraukti bārsta savus padomus un bāž savu degunu tur kur neviens neprasa, jo viss ko dara viņš ir pareizi, bet viss ko darām mēs ir nepareizi u.t.t.
Ļoti labi tevi saprotu, bet atklāti sakot nezinu vai šajā situācijā var ko labot...
Es domāju, ka vecmamma vienkārši tiešām grib pasargāt no grūtībām, jo tomēr ar katru bērnu ienāk arī lielāka deva sadzīvisko nebūšanu. Ne jau kāds jūs nosoda, ka bērnus taisīsiet. Kad gaidīsiet nākošo/-os, tā pati vecmamma gan jau būs pirmā no tiem, kas priecājas par šo faktu.