Kad notiek tas, ko negaidi

Es kā šodien atceros to dienu, kad dodoties mājās no universitātes iegāju veikalā, lai nopirktu dāvanas radu bērniem, pie kuriem jādodas ciemos nākamajā dienā. Kā jau pierasts – universitātē telefona skaņa parasti ir izslēgta un bieži vien to vienkārši aizmirstu ieslēgt.

Klīstot gar veikalu plauktiem, kāda mirklī gribēju ieskatīties telefonā, lai piezvanītu māsām, pajautāt, ko mazajiem draiskuļiem labāk uzdāvināt. Skatos – tiešām, ārprātīgi daudz neatbildētu zvanu no mājām. Vīrs un vecākais dēls zvanījuši man neskaitāmas reizes!!! KAS NOTICIS? Zvanu atpakaļ – vīrs neatbild. Zvanu dēlam – viņš paceļ un atbild – māsai slikti palika – izsaucām ātro palīdzību!!! Viss! Neko vairāk pateikt viņš man nevarēja.

Es, pilnīgi un noteikti negribu nevienu biedēt, bet šādām situācijām mēs nekad nevaram būt gatavi un tām sagatavoties vienkārši nav iespējams. Pārbijusies tā kā skolniece pirms potes, jeb drīzāk – kā uz ielas izmests kaķēns es sajutu, ka mani pārņem trīsas, groziņš sen jau kā nolikts kaut kur zemē, plauktā – neatceros.. Eju uz mašīnu – paralēli zvanot vīram. Pēc pāris zvaniem, viņš klausuli paceļ, neko ļoti daudz nepaskaidrojot saka – brauc ātri mājās, brauksi līdzi uz slimnīcu.

Es atzīstos, pārsniedzu ātrumu un jau biju gatava vajadzības gadījumā teikt, lai ved mani mājās bākuguņu pavadībā. Šāda nepieciešamība nebija jāizmanto. Vien pārdesmit metrus pirms mājas nomierinājos, jo sapratu, ka tāda trīcoša būtne nepalīdzēs ne pati sev, ne bērnam.

Tā sajūta, braucot pie mājas, redzot tur ātrās palīdzības automašīnu ar ieslēgtām bākugunīm un apziņa, ka šoreiz – mērķis nav kāda kaimiņa māja, bet Tavs bērns – neaprakstāmi bezpalīdzīga.

Pāris vārdos vīrs pastāstīja, kas noticis – meitai palicis slikti, pēkšņi saļimusi, palikusi apātiska, zilgana.. kā nereti mēdzot raksturot šādas situācijas – sajūta, ka viņas apziņa uz mirkli bija kaut kur izgājusi. Briesmīgi. Esmu bezgala pateicīga dakteriem, kas bija devušies uz vīra izsaukumu – nomierina, palīdz, novērš briesmas un iesaka doties ar mazo uz slimnīcu.

Es paspēju – tikt līdz mājai, kamēr ātrā palīdzība vēl nebija aizbraukusi.  Tā nu mēs tur sēžam – es ar meitu, cieši, cieši piespiestu sev klāt, ātrās palīdzības mašīnā, ar ieslēgtām bākugunīm, dodamies ceļā no Jūrmalas uz Rīgu… Viņa vēl joprojām ir apātiska..

Kas noticis? Uz šo jautājumu tā arī neizdevās atbildēt veicot virkni izmeklējumu – simptomi – varbūt sasitusies – taisām galvai rentgenu, varbūt aizrijusies – kāpēc pēkšņi temperatūra? Varbūt gripa  - analīzes neko neuzrāda. Tādu “varbūt” vēl tajā naktī bija daudz un dikti = tāpat kā atbildes – tas nē, tas nē, tas nē. Paliekam uz novērošanu. Meitas apātiskums mazinājies, uzņemšanas nodaļā viens pēc otra ierodas satraukti vecāki, cietuši vai saslimuši bērni.. Kāds gaida rindā, lai ieģipsētu kāju, kādam sašūts sasitums – kāds paliek slimnīcā, jo gripa to pieveikusi… Tikai es sēžu un nesaprotu – KAS TAS VISS ŠODIEN BIJA?  Man nav atbildes, kas ir noticis ar manu bērnu!

Mēs sarunājām, ka naktī dosimies mājās. Mana pārliecība ir tāda, ka nekur nav tik labi kā mājās un bērns tur jutīsies krietni labāk.. Vienīgi – biedējoši bija tie krampji, kas ik pa laikam parādījās.. Sažmiegti kulaciņi, aizpeldošs acu skatiens un tā atkal un atkal un atkal …. Braucot mājās tas atkārtojās – vienojāmies ar dakteri, ka ja tas atkārtojas vēl – momentā atgriežamies slimnīcā. Pēc kāda mirkļa tas pārgāja.. aizbraucām mājās un ar tādu lielu jautājuma zīmi galvā devāmies gulēt.. Meita bija saņēmusi zāles, sistēmu, aizmiga. Mierīgi.

Mums kabatā atkārtots nosūtījums uz Elektroencefologrāfiju miegā pēc pāris mēnešiem, diazepams krīzes situācijām un vēl joprojām neziņa – ar ko viss šis stāsts beigsies. Uzzināsim – janvārī. Gaidām.