Dzemdību pieredze - detaļas, par kurām mammas runā reti

Ja runājam par to, kas mani mainījis ne tikai fiziski, bet arī domāšanas veidā, tas noteikti ir saistīts ar dzemdībām. Šobrīd mums ir pieejama plaša informācija par dzemdībām, varam lasīt dzemdību stāstus par to, kā šis process patiesībā notiek. Bet reti kura mamma dalās ar visiem neforšajiem mirkļiem, jo to pat draudzenei negribas stāstīt,  kur nu vēl publiski. Esam dzirdējuši par nesaturēšanu dzemdību laikā, par histērijām, par hemoroīdiem un vēl citām intīmām tēmām, kuras īsti negribas apspriest ar visiem. Pēc informācijas, ar ko dalās mammas, daudz var atrast par emocionalitāti, par strijām un citām izmaiņām ķermenī. Daudzas mammas ir gatavas pat savas strijas parādīt. Skaita ziņā mazāk mammas, bet ir arī kas dalās par problēmu - hemoroīdi. Bet vismazāk, un šī tēma arī ir visdelikātākā, mammas kaunas par to runāt - nesaturēšana vai tiešiem vārdiem sakot, kakāšana dzemdību procesa laikā.

Mani priecē tās mammas, kuras par to nebaidās stāstīt, es viņas apbrīnojams. Mana lielākā vēlme būtu bijusi šo informāciju dzirdēt dzemdību kursos, no ārstiem un vecmātēm. Jaunās māmiņas, tajā skaitā es, jutos tā, ka šāda situācija ir kaut kas nepareizs, ka esmu tāda vienīgā, kam tā ir gadījies. Klausoties kursus par dzemdībām, man būtu bijis svarīgi dzirdēt no vecmātes šādu informāciju, ka jā ir tāda iespēja, var gadīties un tas ir normāli. Dažreiz tā ir tikai sajūtu, dažreiz kas vairāk, bet par to nav jāsatraucas un jākaunas. Man tas būtu palīdzējis, un, varbūt jau pēc pirmajām dzemdībām, man nevajadzētu gaidīt 5 gadus, lai par to runātu skaļi, nekaunoties. Es visus šos gadus šo pieredzi biju slēpusi, kaunējusies un, var pat teikt, ka jutos pazemojoši, ka ar mani tas ir noticis.

Kad dzima pirmais bērniņš, tik daudz informācijas par delikātām tēmām nebija. Instagram vēl nebija tik populārs, live sarunas nebija aktuālas. Visu, ko gribēju uzzināt, meklēju pati. Tā kā biju jaunā māmiņa, īsti nezināju, ko meklēt. Apmeklēju obligātos kursus, bet informācija par kutelīgajām tēmām nebija. Visu ko vajag zināt, pastāstīs vecmāte, bet sīkumi laikam nebija svarīgi. Pirmās dzemdības man bija stimulētas, garas un likās nebeidzamas. Biju nomocījusies, bet mans lielākais atbalsts bija bērniņa tētis. Bez viņa es nebūtu izturējusi. Kad bija laiks spiest, tas nebija tik viegli. Izmēģinājām vairākas pozas un viena bija uz ķeblīša – jātup, un vīrietis tur no mugurpuses. Kā vecmāte teica,  jādabū tā sajūta, kad vajag kakāt. Toreiz man nebija ne jausmas, kā tas ir, kā ir jāspiež un kā atšķirt tās sajūtas. Tā ar visu stumšanu nonācu pie nelielas nesaturēšanas. Toreiz vecmāte bija profesionāla, apstiprināja, ka tas esot normāli. Dabūjām mazo iegurnī, pēc tam gūlos uz galda, tālāk viss aizgāja ātri, divas reizes spiešana īstajās kontrakcijās un mazais bija ārā. Nākamajā dienā sejā un acīs bija pārplīsuši mazi asinsvadiņi, no spiešanas, elpas aizturēšanas, par ko man arī iepriekš nezināju, ka tā varētu notikt, ka biju darījusi kaut ko nepareizu. Bet par savu nesaturēšanu domāju un jutu kaunu. 

Tā es dzīvoju ar savu  nepatīkamo pieredzi visus šos gadus, līdz paliku stāvoklī ar otru bērniņu. Varbūt par to nebūtu sākusi runāt, ja tuvākās draudzenes arī tajā laikā nebūtu bijušas stāvoklī ar pirmajiem bērniņiem. Tas man ļāva sākt runāt par šīm delikātajām tēmām, lai viņu pirmā pieredze nebūtu tāda kā man. Viena no draudzenēm šīs tēmas jau bija apspriedusi ar citu draudzeni, bet otrai tas bija jaunums. Es stāstīju un dalījos visā, saucu lietas īstajos vārdos. Tādā veidā ne tikai dalījos ar pieredzēto, bet dziedināju arī pati sevi.

Kad dzima otrais bērniņš, arī šoreiz bija nesaturēšana, bet tajā brīdī par to vairs nedomāju, man galvenais bija ļaut bērniņam piedzimt, nevis domāt, kā esi tajā brīdī izskatos no malas. Pēc dzemdībām es pat atvainojos par to, ka tā ir gadījies, bet arī šoreiz man bija paveicies ar vecmāti, no kuras saņēmu tikai atbalstu un arī frāzi, ka par to nav jāatvainojas. 

Vēl joprojām ir daudz mammu, kas cieš vienas un domā, ka viņas tādas ir bijušas vienīgās. Ja katra no mums dalītos par intīmām dzemdību detaļām biežāk un vairāk, iespējams līdz kādai no viņām šī ziņa nonāktu un paliktu vieglāk. 

Nav jākaunas par savu ķermeni. Mani bērni mani ir saudzējuši, pa kādai strijai ir tikai uz krūtīm. Bet, kad skatos uz šīm strijām, redzu iespēju pašai barot savus bērnus, un tas ir tik skaisti. Kad skatos un savu pēcdzemdību ķermeni, redzu ķermeni, kas ļāva piedzimt maniem veselajiem, skaistajiem, laimīgajiem bērniem. Un visi procesi, kam bija jānotiek mūsu kopīgajā piedzimšanas laikā, bija sīkumi, salīdzinot ar to, ko es redzu un dzirdu, skatoties uz saviem bērniem.

Katrai ir savs stāsts par bērnu piedzimšanu, gan patīkams, gan ar saviem nepatīkamajiem momentiem, gan sāpīgais stāsts, bet, daloties ar to, Tu kādai mammai ļauj nejusties vienai ar savu pieredzi. Mūsu ķermenis ir tik svēts, ka par šādu svētumu nedrīkst kaunēties. Es mīlu savu ķermeni par to, ko tas ir spējis paveikt!