Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Zinu, ka atšķiros no lielas daļas sieviešu - savos teju 26 gados reāli esmu strādājusi 10 dienas. Ko es daru? Es esmu mājsaimniece. Tas ir mans darbiņš jau kādu laiciņu. Pirms tam biju studente. Skaidrs, ka pilnvērtīgi studēt un strādāt nebija iespējams (studēju divas programmas vienlaicīgi). Tā kā bērnus dārziņā esmu nolēmusi laist no 3 gadiem (kas ir vecums, kad bērnam vajag dārziņu, nevis mammai), vēl kādu laiku turpināšu būt mājsaimniece.
No vienas puses, labprāt ietu uz darbu, darot kaut ko, kas ganadarījumu varētu sagādāt gan man, gan kādam citam (darba devējam...). Šobrīd ir sajūta, ka tie ikdienas darbiņi, kurus katru dienu daru, paliek nepamanīti. Gandarījums pašai ir, bet, piemēram, ja perfekti iztīrītā grīda pusstundas laikā ir atkal piegružota, grūti ilgāk izbaudīt prieku par paveikto.
Ja valsts nepadalītu jaunās māmiņas, labprāt būtu dažus mēnešus pastrādājusi (starp iešanu dekrētā un lielā bērna pusotru gadu). Bet, ja neesmu nostrādājusi vismaz gadu (tā kā iepriekš oficiāli esmu nestrādājoša), nekāds atbalsts no valsts man nepienāktos. Labs būtu jautājums, vai vispār B darbnespējas lapu man piešķirtu (skaidrs, ka par to nemaksātu). Un, ja man dārziņam jāmaksā uzreiz 600 un vēl eiro par pusi dienām, neredzu nekādu iemeslu, lai bērnu un sevi mocītu, piedevām vēl šķiroties no krietnas naudas summas. Kaut kas mūsu dārgās valsts politikā attiecībā uz jaunajām māmiņām nav īsti sakārtots. Atkāpei - nesaprotu arī medicīnu. Neesmu sociāli apdrošināta (esmu mājsaimniece), bet tagad man būs jāmaksā līdz pat 300 eiro gadā. No otras puses, no 1.jūlija esmu apgādībā vīram (par mani neapliekamais minimums 200 eiro). Un tad man nav skaidrs - Kāpēc "ar vienu roku dod, bet ar otru atņem"?
Un atgriežoties pie darbiem... Zinu, ka dzīvojam divkultūru sabiedrībā - latvieši un krievi. Saprotu, ka arī krievi ir klientu grupa jebkuram uz peļņu orientētam uzņēmējam, BET, es nepārzinu krievu valdou (tāpat kā vēl krietna daļa Latvijas iedzīvotāju). Es vienkārši to valodu nesaprotu. Skolā nemācīja (lai arī dzīvoju Rīgā). Un ko man tagad darīt? Tad, lai dabūtu darbu, man drīzāk ir vajadzīgs valodu diploms (kas iekļauj prasmes), nevis kādi citi diplomi. Vienīgais saprātīgais risinājums ir kļūt pašai par savu darba devēju. Zinu, ka to varu, BET, tam ir "jānobriest". Ir idejas, bet tai ideju sēkliņai vajag drusku padīgt. Katrs bizness tomēr prasa zināmus ieguldījumus (laiks, nauda...). Cīnīties gribētos par ideju, kas ir dzīvotspējīga, skaidra, pārliecinoša (vismaz sev pašai). Pastarpinātās zināšanas, ko augstākā izglītība man ir devusi - ja par darbiņu "mirdz acis", tad darbiņš veicās, iet no rokas, lai cik būtu nogurusi un, lai cik ļoti aktuālas būtu citas lietas.
Vēlu visiem, lai "mirdz acis", par to, ko dara! Vienalga, vai ikdiena tiek pavadīta algotā darbā vai darot neredzamos ikdienas darbiņus mājās. Un, mājsaimniecēm vēlu atrast vairāk laiku sev, savus (arī ikdienas) mērķus nenonicināt un novērtēt sevi!
Titulattēls: parentingsquad.com
Drīzāk nebūtu godīgi, ja nestrādājoša persona saņemtu to pašu, ko strādājoša, jo kāda motivācija, tad nestrādājošai sievietei iet strādāt, ja var saņemt to pašu pabalstu , ko sieviete, kas strādā un ik katru gadu ar savu ieguldījumu spēj palielināt savu darba algu. Es laikam esmu galīgi pret šo, bet BKA pabalstu var jau saņemt vīrietis, ja strādā algotu darbu. Un jāpietiek gausties vienreiz par valsti - taču pirms plānojam bērnu zinām, kāda ir atbalsta sistēma un nodokļu politika, tas viss nav izdomāts pēkšņi vienā dienā,
Ja ir izvēle bērnu laist no 3 g.v., tad tā ir tikai jūsu ģimenes nostāja, protams, jo vēlāk, jo labāk, bet, tad ir jārēķinās jau iepriekš. Teikšu, ka mani personīgi arī biedē tagad palaist no 1.6 g.v., bet, tad es padomāju, ka manā uzņēmumā, kur strādāju arī sievietes atnāk atpakaļ un strādā, nav nekas unikāls tas taču. Un paspēj nopelnīt labu algu un apdarīt arī mājas darbus un visu citu.
Par augstskolu - varbūt jāizvērtē prioritātes un jāturpina tikai vienā programmā, ja nevar pavilkt, tad ar mazumiņu, nevis mācīties divās programmās un teikt, ka pavilkt nevar un arī nedabūt beigās neko. Izglītība tomēr ir investīcija nākotnē ar, kuru arī labklājību varēsi nodrošināt saviem bērniem - taču viņus arī gribēsi izskolot labi un palaist dažādos pulciņos.
Par krievu valodu - meklē darbu, kur prasība ir angļu valoda, to valodu skolā, ka noteikti mācīja, tādu darbu ir pietiekami daudz, kur nevajag, jo uzņēmuma pamatvaloda ir angļu valoda - saku no pieredzes. Tagad darba tirgus ir ļoti atvērts un, manuprāt, darbu var dabūt viegli, protams, ja esi izglītota, mana kursa biedrene pat bez pieredzes dabūja darbu starptautiskā uzņēmumā. Ja nebija krievu valoda, tad mācījies vācu valodu - arī ar to valodu darbinieki ir nepieciešami.
Galvenais ir meklēt risinājumus, nevis atrunas un bērnu kopšanas laiku izmantot lietderīgi.
Var jau savas kompetences paaugstināt arī pašmācības ceļā - tā pati krievu valoda - ir pieejamas grāmatas pašmācības ceļā vai taču var aiziet uz kursiem vakarā, lai bērnu pieskata vīrs pa to laiku.
Par pabalstu skiet, ka jus kaut ko ne ta saprotiet. Pabalsts dekreta atbalin.bus lielaks sa vai ta,ja skaitaties darba un ir maksatas socialas iemaksas. Ir tacu tik daudz gadijumu,kad pwc 1 bka sieviete paris men.nostrada un aiziet otra bka. Un ne jau tapec sanem tos 171 e vai cik nu tur...
Tad jau visas pārējās sievietes strādā divos darbos, jo spēj gan uz darbu aiziet, gan mājas darbus izdarīt, resp. būt mājsaimnieces 😃
Par rakstu - izklausās, ka atrunājies 😀
Varbūt pamainīt attieksmi? Pirms izgāzt žulti pār valsti, pajautā sev -ko tu pati esi devusi valstij?
Valsts ir definējusi noteikumus, pasakot kāds pabalsts un kad pienākas, tu esi izdarījusi savu izvēli, zinot šos noteikumus. Tāpēc nečīksti! Tev neviens neliedza nostrādāt galdiņu, tikt pie pabalsta, būt sociāli aizsargātai. Par savu izvēli esam atbildīgi mēs paši.
Bez tam būt par mājsaimnieci, audzināt mazo mājās nevis sūtīt uz bērnu dārzu ir tava un tava vīra izvēle. Lai vīrs meklē risinājumu, jo valsts nolikts noteikumi jums abiem bija zināmi.
Ai, es arī to krievu valodu nevaru dabūt sev iekšā... Tagad eju uz žurnālistiem, būs jāpacenšas vairāk... Var jau smieties, bet skatos ar meitu krievu multenes - mācāmies kopā. 😃 Vajag jau, tāda mums sabiedrība...
Dzīvojam pilsētā, kur pašvaldības dārziņš mums nepienākas. Ir divi privātie, kuros maksājamās naudiņas ir 550 un. Vismaz pirmajos mēnešos. Vienā vēl iestāšanās maksa ap 250 eiro.
Ir veiktas izmaiņas un VSAA noskaidroju, ka man nepienāktos nekas, jo jānostrādā vismaz gadu. Agrāk tā nebija.
Ja nostrādā mazāk par gadu, vecāku pabalsts pienākas gan. Tie var būt kaut vai 2 mēneši. Un kas tie par 600€ par dārziņu? Izklausās ļoti ekskluzīvi.
Vel ko gribeju piebilst. Var jau kaut ko izdomat,tikai tas prasa striktu matematisku aprekinu un baigo menedzesanu,tad sanak visiem labi un nesanak variants,kad uz darbu ej ka uz hobiju,jo pelnu nenes.
Man bija lidzigas pardomas,tikai esmu sur tur pastradajusi. Butiba visam sim esmu gajusi cauri.
Ari par privatajiem darziniem. Tur var dabut lidzfinansejumu,tad nesanak visu algu atdot. Vel ir aukles,bet gruti atrast uzticamu cilveku un vel kompromisu,lai tev nenaktos atdot visu savu algu,bet cilvekam stradat par pusvelti. Ir valsts finanseyas aukles ir vai kas tml., bet es isti so visu procesu neparzinu.
Vel viena problema ir ta,ka nereti berni darzinos dikti slimo un ne pirmo gadu tikai,bet vairak vai mazak vislaik,jo ir nemitigais rinka dancis ar kadu virusparnesataju jau prieksa! Un tada gadijuma ir pagruti normali stradat ja vislaik ir jasez uz sl.lapam