Bērni vecāku šķiršanās procesā: Zaudēta piesaiste un drošības sajūta

Aloizs Leiendekers

Bērni vecāku šķiršanās procesā: SEMINĀRS

Seminārā meklēsim atbildes uz jautājumiem:

• Kāpēc vecāki šķiras?
• Kādi ir vecāku šķiršanās iemesli?
• Kāds ir bērnu psiholoģiskais stāvoklis, kad vecāki šķiras?
•  Kāda problemātiska bērnu uzvedība parādās vecāku strīdu esamības gadījumā?
• Kādi noteikumi ir vajadzīgi bērniem, lai šķiršanos padarītu mazāk sāpīgu?
• Ko bērni paņem līdzi no miermīlīga vecāku šķiršanās procesa un kādu pozitīvu paliekošu ietekmi tas atstāj uz viņu turpmāko dzīvi?

Pārmaiņas sabiedrībā

Salīdzinājumā ar iepriekšējo vēstures periodu Eiropa pašlaik mainās ļoti strauji. Tādā ātrumā to neizmainīja pat Lielā tautu staigāšana. Vērtības ir novecojušas, ekonomiskā situācija, no vienas puses, ir laba, no otras puses, cilvēki, piemēram, Latvijas iedzīvotāji ir spiesti atstāt valsti ekonomisku iemeslu dēļ. Sabiedrības sociālā struktūra mainās un vairs nav tik stabila kā agrāk. To sevišķi izjūt mūsu sabiedrības mazākā šūniņa ― ģimene. Viena no sabiedrības pārmaiņu pazīmēm ir šķirto pāru skaita pieaugums. Ja pārim ir bērni, viņi zaudē drošības sajūtu un attiecības, kuras viņi uzskatīja par stabilām. 

Pāra situācija

Lai izprastu bērnu situāciju vecāku šķiršanās procesā, lietderīgi aplūkot pāra attīstības dinamiku. Mana pirmā hipotēze, kas izriet no aptuveni 400 vadītajām šķiršanās mediācijām: pāri zaudē mīlestību savā ikdienas dzīvē. To sarunā rezignēti sacījuši vairāki vīrieši un sievietes. Partneri nespēj saskatīt un reflektēt vairākus svarīgus aspektus, pirmkārt, neizteiktās gaidas, kas būtiski ietekmē pāra attiecības. Biežākās partneru gaidas: 

-       Ilgnoturīga un mūžīga mīlestība.

-       Pastāvīga uzticība, nešķirama saikne un vienotība.

-       Nedziestoša un nemainīga seksuālā kaisle.

-       Harmoniska kopdzīve bez konfliktiem.

-       Iespējami labāka personības pašrealizācija un attīstība.

-       Vīriešu un sieviešu līdztiesība.

-       Vienlīdzīga visu uzdevumu, tiesību un pienākumu sadale.

-       Iespējami lielāka personiskās un kopīgās laimes sajūta.

Klāt vēl nāk kompensējošās gaidas, t.i., mēs sagaidām, ka partneris kompensēs to, ko neesam saņēmuši savās izcelsmes ģimenēs.

Pāri zaudē mīlestību savā ikdienas dzīvē

Iepriekš minētās gaidas rada partneros sajūtu, ka tā būs vienmēr, un viņi pārstāj kopt savas pāra attiecības. Viņi koncentrējas uz ikdienas dzīves rūpēm un pienākumiem, uz bērniem, darbu, ģimenes uzturēšanu un labklājību. Īpaši grūts un atbildīgs uzdevums ir vecāku lomas izpilde, turklāt vecāki vienmēr vēlas sniegt bērniem to labāko. 

Ikdienā pāra attiecību attīstības dinamiku negatīvi ietekmē un partneru attālināšanos izraisa vairāki faktori:

a)     Atšķirīgie partneru raksturi. Ja sākumā šķiet, ka pretēji raksturi cits citu papildina, tad turpmākās kopdzīves laikā raksturu atšķirības arvien vairāk tiek uztvertas kā pretstati.

b)    Biogrāfiskie piedzīvojumi (atšķirīga valoda, kultūra un vērtības, dzīve pilsētā vai lauku vidē utt.) un izcelsmes ģimenē apgūtie uzvedības modeļi, kas satiekas tagadnes pāra attiecībās un ģimenē. Partneru uzvedība netiek mainīta, orientējoties uz viņu attiecību un ģimenes nākotni.

c)     Sociālie un ekonomiskie apstākļi, piemēram, partneris dodas peļņā uz ārzemēm, strādā maiņās, par tālbraucēju šoferi utt.

d)    Savstarpējo attiecību attīstībai nepieciešamo analīzes un komunikācijas prasmju trūkums.

Piemērs:

Kāds būvuzņēmējs pēc viņa ģimenes un pāra attiecību dinamikas analīzes jautāja: “Leiendekera kungs, ko mēs varējām darīt?” Es viņam atbildēju: “Lai tiktu ar to visu galā, jums būtu bijuši vajadzīgi divi ekskavatori, bet jums bija tikai divas lāpstas.” 

Pāri jūt šķiršanos

Šķiršanās fāzes:

1. Realitātes noliegšana

            Neapzinātās gaidas, ka mīlestība būs mūžīga, nepieļauj, ka attiecībās ir iestājusies krīze.   Pāri nevēlas to saskatīt un atzīt, izliekas to neredzam un uzskata par uztveres kļūdu.

2. Dusmas, partnera vainošana un klusēšana

            Konflikti saasinās, krīze pāra attiecībās padziļinās. Partneru savstarpējā saikne kļūst vājāka, viņi pārtrauc sarunāties un atsakās no seksa. Komunikācijā dominē negatīvi            pieņēmumi un pārmetumi. Partneri jūt draudošo šķiršanos, viņu gaidas nav piepildījušās,dzīves plāni draud izjukt, domas kļūst arvien negatīvākas. Abi partneri atrodas            ambivalences stāvoklī, viņus nodarbina jautājums: “Vai vērts turpināt attiecības?”, “Vai attiecībām ir nākotne?”, “Vai labāk šķirties?” Sākas mēģinājumi glābt laulību, pāris             apmeklē ģimenes konsultantu, lūdz padomu draugiem, meklē citu partneri (arī tādēļ, lai glābtu attiecības) utt.

3. Depresija un izmisums

      Partneri arvien vairāk zaudē cits citu, viņiem zūd pamats zem kājām, sākas atklāts strīds   un savstarpēji apvainojumi. Strīdam šķiršanās procesā ir attīstības funkcija. Tas ļauj           atbrīvoties no pieķeršanās un attaisno šķiršanos: “Ar cilvēku, kurš tā izturas pret mani, nākotne nav iespējama.” Strīdam ir vairāki izpausmes veidi: agresivitāte, noslēgšanās       sevī, klusēšana, ignorēšana u.c. Strīds liek apzināties sevi un tādējādi savu autonomiju,kas ir nepieciešama, lai spētu izšķirties. Visbeidzot strīda funkcija ir izbeigt mīlestību:       “Es vairs nevēlos mīlēt cilvēku, kas mani sāpina un pazemo.”

4. Sēras

      Mīlestības beigas, zaudētā piederības izjūta, izjukušie dzīves plāni un nepiepildītās gaidas neizbēgami izraisa sēras. Tā ir nenovēršama šķiršanās fāze, ko visgrūtāk izturēt ir       bērniem. 

5. Pārorientēšanās

            Pārorientēties uz jauniem dzīves plāniem un meklēt jaunus attīstības ceļus var tikai pēc tam, kad beigusies sērošanas fāze un notikusi emocionāla atdalīšanās no bijušā         partnera.

Bērnu situācija

Sākumā bērnu atbildes reakcija uz dvēseles ciešanām, kuras sagādā vecāku šķiršanās, ir atšķirīga. Tā ir atkarīga no viņu personības, kā arī vecuma un ģimenes struktūras. Sliktākais, kas notiek ― bērni tiek iesaistīti vecāku šķiršanās problēmas risināšanas procesā, kurā viņi neko nespēj ietekmēt. Bērni ir jūtīgi un jau agri pamana nesaskaņas vecāku starpā.

Piemērs:

Māte, kas ar 12 gadus veco meitu bija izvākusies no mājām, jautāja pirmajai, 15 gadus vecajai meitai, kura palika dzīvot pie tēva: “Kad tu pamanīji, ka mēs šķiramies?” Meita atbildēja: “Pēc Ziemassvētkiem, janvārī.” Māte izbrīnā: “Bet es pieņēmu lēmumu tikai aprīļa beigās.”

Vecāku šķiršanās bērnus skar ļoti sāpīgi un dziļi. Bērni piedzīvo, kā sairst viņu uztverē drošākā saikne starp diviem cilvēkiem ― māti un tēvu. Tādējādi sabrūk bērnu iedomātais priekšstats par attiecībām ģimenē un zūd viens no dzīves stūrakmeņiem. Bērni redz un dzird, ka visbiežāk tēvs un māte strīdas par viņiem, un sāk vainot sevi vecāku laulības izjukšanā. Vaina dažādā izteiktības pakāpē bērniem saglabājas visu šķiršanās laiku. Turklāt šķiršanās procesā bērni netiek pamanīti un nesaņem nepieciešamo palīdzību.

Vecāki neredz bērnu emocijas, jo ir pārāk aizņemti ar sevi. Viņi izmanto bērnus par varas objektu pret otru, runā ar bērniem par savām problēmām, bet nedzird bērnu bažas un raizes. Bērns tiek emocionāli piesaistīts kā partnera aizvietotājs, tādējādi viņam tiek laupītas personiskās attīstības iespējas. Nav brīnums, ka daudziem bērniem parādās izmaiņas uzvedībā. Visbiežāk novērotie bērnu uzvedības traucējumi:

• Asociāla uzvedība: agresivitāte, dusmu uzliesmojumi un nepaklausība, izvairīšanās no skolas, bēgšana no mājām.
• Nevēlēšanās kontaktēties ar cilvēkiem.
• Mācīšanās traucējumi, sekmju pasliktināšanās skolā.
• Depresīvs noskaņojums.
• Psihosomatiskie traucējumi: trauksme, atkarības u.c.
• Regresija: nakts enurēze jeb slapināšana gultā, runāšana maza bērna valodā, bailes no zaudējuma, bailes no tumsas utt.

Problēma nav pati šķiršanās, bet gan karojošo vecāku strīdi, kas izsit bērnus no garīgā līdzsvara. Šķiršanās procesa dinamika izraisa bērniem ilgstošu ikdienas stresu. Bērnu stresa faktori:

• Ieilguši konflikti un spriedze starp vecākiem.
• Ierobežota saskarsme ar šķirti dzīvojošo vecāku.
• Materiālie un finansiālie zaudējumi.
• Mazāka vecāku vai viena vecāka uzmanība un kontrole.
• Pārvākšanās, skolas maiņa, draugu zaudējums.
• Jaunas attiecības vecākiem vai vienam no vecākiem.
• Hiperaprūpe jeb pāraprūpe.
• Atsvešināšana no viena vecāka, t.i., viens no vecākiem, pie kura dzīvo bērns, cenšas liegt vai ierobežot bērna saskarsmes tiesības ar otru vecāku. Tā kā bērnam ir bail nodot un sāpināt vecāku, pie kura viņš dzīvo, bērns atsakās no savām vajadzībām par labu tēva vai (visbiežāk) mātes vajadzībām.

Šķiršanās situācija pastiprina bērnu emocionālo nedrošību. Audzināšanā trūkst konsekvences un vecāki cenšas pārvilināt bērnus savā pusē. Tādējādi veidojas koalīcijas spiediens uz bērniem, viņi jūtas bezspēcīgi un bieži kļūst par grēkāžiem.

Brāļu un māsu palīdzība

Grūtā brīdī palīdz droša piesaiste, t.i., emocionālā saikne starp brāļiem un māsām. No savām konsultācijām atceros vairākus bērnus, kuri vecāku šķiršanās situācijā turējās kopā un uzņēmās atbildību cits par citu.

Piemērs:

Divi zēni, 7 un 5 gadus veci, sēdēja man pretī uz dīvāna cieši blakus viens otram, kad formulēja savas vēlmes saskarsmē ar vecākiem, kuri bija nolēmuši šķirties. Mazais brālis pauda bailes, ka varētu zaudēt vecākus. Lielais brālis viņam sacīja: “Nebaidies! Tev esmu es un tu esi man.”

Tā kā vecāku šķiršanās procesā bērniem ļoti svarīga ir saikne starp brāļiem un māsām (par to liecina arī ģimenes sistēmiskie izvietojumi), bērnu šķiršana kaitē viņu emocionālajai attīstībai un labklājībai. No pedagoģijas un psiholoģijas viedokļa nav attaisnojama Eiropā ierastā prakse, ka tiesa sadala bērnus vai lemj, ka bērni paliek pie viena no vecākiem. Tikpat absurdi ir jautāt bērniem, pie kura no vecākiem viņi turpmāk vēlētos dzīvot. Tas ir viens no lielākajiem riska faktoriem bērna pozitīvai attīstībai. Citi riska faktori ir vecāku vairākkārtēja tiesāšanās, atkārtotas iestāžu aptaujas un psihologu atzinumi.

Piemērs:

Mediācijā vecāki stipri strīdējās un nespēja vienoties par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Viņi lūdza, lai es parunāju ar bērniem (zēnam 7, meitenei 12 gadi). Es ierados bērnu mājās. Pirmais bērnu jautājums bija: “Ko Jūs vēlaties no mums? Mūs jau izvaicāja tiesa, bāriņtiesa un citi. Pietiek! Mums ir apnicis visiem to skaidrot!” Parasti saruna ar to arī beidzas. Tomēr es pajautāju: “Kas jums nepatika sarunās?” Abi bērni atbildēja: “Mums jautāja par vecākiem un tas bija nepatīkami”. Es vaicāju: “Vai jūs runāsiet ar mani, ja es neizjautāšu jūs par vecākiem? Mani interesē, kā jūs iedomājaties saskarsmi ar vecākiem nākotnē. Ja jums šķitīs, ka jautājums ir par vecākiem, pārtrauciet sarunu jebkurā brīdī.” Bērni piekrita sarunai. Es lūdzu, lai viņi uzraksta uz kartītēm, ko viņi vēlas un kā viņi iedomājas kontaktēšanos ar vecākiem. Sarunas rezultāts bija ļoti labs.

Iztaujāšana izraisa bērnos lojalitātes konfliktu, un viņi redz, ka miers neiestājas arī pēc tiesu lēmumiem un iestāžu atzinumiem. Nopietns riska faktors bērnu attīstībai ir vecāku strīdi, it sevišķi, ja netiek panākts apmierinošs un paliekošs risinājums. Tiesu nolēmumi bieži vēl vairāk saasina konfliktu.

Bērnu vēlmes 

Savā ilggadējā praksē esmu noskaidrojis un apkopojis bērnu vēlmes pēc vecāku šķiršanās. Atbildes reizēm bija pārsteidzošas. Bērni nevēlējās, ka viņus nodod otram vecākam autostāvvietā. (Emocionālā aizvainojuma dēļ vecāki atteicās atnākt pēc bērniem vai atvest viņus uz bijušā partnera dzīvokli). Vēl viena problēma bija aizliegums bērniem dzīvoklī sazvanīties ar otru vecāku (“Es nevēlos savā dzīvoklī bijušā partnera negatīvo enerģiju”). Negatīvā attieksme pret bijušo partneri bieži tiek pārnesta uz bērniem. Kā bērniem pieņemt tēvu, kurš nomelno mīļoto māti? Un kā pieņemt māti, kura aprunā un pazemo tēvu, kas mīļi izturas pret bērniem? Kāds 13 gadus vecs zēns man teica: “Vecākiem ir tiesības šķirties, bet viņiem nav tiesību ievilkt mūs savu attiecību risināšanā.”

Bērnu galvenās vēlmes:

• Ļaujiet man kontaktēties ar vecākiem! Es esmu abu vecāku bērns.
• Neskumstiet, kad esmu pie otra vecāka. Es mīlu jūs abus vienlīdz stipri.
• Nestrīdieties manā klātbūtnē!
• Es negribu atrasties starp jums.
• Runājiet viens ar otru, nevis caur mani!
• Es gribu sazvanīties ar vecākiem, kad vien vēlos.
• Nevainojiet mani!
• Nenododiet mani kā pasta paciņu pie otra mājas durvīm!
• Nemēģiniet mani lutināt vai nopirkt!
• Es gribu piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuri skar mani. 

Bērnu tālredzība un gudrība nebeidz pārsteigt. Viņu nākotnē vērstais skats un praktiskais viedoklis bieži rada pavērsienu mediācijā. Sarežģītās situācijās bērniem parādās ievērojami resursi, bet mēs nedrīkstam viņiem likt izvēlēties, pie kura no šķirtajiem vecākiem dzīvot. Bērni nevar izšķirties par vienu no vecākiem, tas viņos rada emocionālu konfliktu un diskomfortu. Visbiežāk bērni izšķiras par māju, draugiem, skolu vai sporta klubu, jo nevēlas mainīt ierasto vidi.

Kopsavilkums

Vecāku šķiršanās bērniem ir liels emocionāls slogs. Tomēr īstā problēma nav pati šķiršanās, bet gan vecāku negatīvās savstarpējās attiecības un komunikācija šķiršanās procesa laikā, kas noris vairākos posmos. Traģiskākais ir, ka vissmagāko nastu no sistēmiskā viedokļa šķiršanās uzliek tieši bērniem neatkarīgi no vecāku personības tipa. No tēva un mātes personības ir atkarīgs tikai strīdēšanās veids un intensitāte. Tādēļ psihologu un pedagogu uzdevums ir aicināt vecākus savstarpējos strīdos neaizmirst bērnu labsajūtu un drošību. 

Raksta otrajā daļā aplūkotas risinājuma iespējas un bērnu pozitīva attīstība vecāku miermīlīgas šķiršanās gadījumā.

Par autoru

Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker), diplomēts pedagogs, ģimenes konsultants un mediators AL-Institut dibinātājs, kopš 1997. gada pašnodarbināts mediators, mediācijas apmācības vadītājs Vācijā (kopš 1999. gada Erfurtes Lietišķo zinātņu augstskolā), Latvijā (Rīgā) un Krievijā (Sanktpēterburgā). 

No vācu valodas tulkojusi Ārija Servuta