Bērna slimošanas laikā man "jumts brauc prom".

Es protams piešķiru ordeni tām mammām, kurām ir daudz bērnu. Tas man ir kaut kas mistisks un pārcilvēcisks, ja visi slimo uzreiz vai pēc kārtas, un pasarg dievs, ja pati mamma saslimst. Tur tiešām ir vajadzīgi ļoti lieli iekšējie resursi, lai sevi neiztukšotu pa nullēm, spētu visu deleģēt, izdarīt utt.

Šoreiz mans blogs ir veltīts manām iekšējām sajūtām laikā, kad bērns slimo. 

Jā, bērni slimo, tas pieder pie lietas. Un tomēr mani šāds mierinājums nenomierina. Kolīdz temperatūra ir uzkāpusi vai kāda cita slimības pazīme, viss-man ir stress, rīcības plāns(jādomā kam zvanīt vai nezvanīt, vai pati tikšu galā vai vajag mediķa palīdzību, kur vest, kā to saskaņot ar vīra darba grafiku, jo man autovadītāja tiesību nav, vai saukt taksi utt) jau galvā, pirmā palīdzība sniegta, un es nevaru attiet. Tāda sajūta iekšā, ka tūliņ gals klāt, liekas, ka viss. Un parasti temperatūra uzlec uz nakti. No pieredzes zinu, ka vēl vakarā bērns ir aktīvs, lec, skrien, blēņojas, bet pa nakti ieraudas vai knosās pa gultu, pieceļos apraudzīt, visa karsta. Mēru temp. uzreiz, dodu zāles. Un nevaru vairs aizmigt. Miegs nāk, jo gulētas ir kādas divas-trīs stundiņas, bet no tām visām emocijām es nespēju. Sāku rakāties pa internetu, studēt medicīnu, nožēlot, ka aizgāju pēc vidusskolas eksakto zinātni studēt, un šogad ko citu studēju. Domāju, ja būtu ārsts, tad ar visu galā labāk tiktu. Bail ir "nolažoties", piemēram, nepamanot kaut ko būtisku, nereaģējot pietiekami ātri vai tieši pretēji sacelt vētru ūdens glāzē un neatliekamās medicīniskās palīdzības telpās izskatīties pēc kārtējās psihās mammas kas saceļ paniku pie elementāras , piemēram, saaukstēšanās.

Tādas nu ir manas iekšējās sajūtas, kad bērns saslimst. Un brīdī, kad jādod zāles, man ir besis, jo tas lielākoties sanāk ar varu, negrib dzert, purina galvu, svaidas ar rokām, lai tikai to karoti aiztriektu prom. Tad man iekšēji ir sajūta, ka es viņai daru pāri, ka es kā mīļākais un tuvākais cilvēks viņu pieviļu, liekot darīt ko pret pašas gribu, kaut tajā pat laikā apzinos, ka ir lietas, kuras vajag darīt un viss, un visa dzīve jau nesastāv no viena liela patīk. Pēc šādas zāļu došanas(parasti tas ir jau ap kādu 4.  vai 5. dienu pēc kārtas) es sāku psihot, metu karoti pret sienu(tas protams ir vienreiz, emociju kulminācijā, tā teikt vulkāna izvirdums, ne 3 reizes dienā), saku vīram, lai viņš dod, lai ir tas sliktais, es nedošu, man ir apnicis viss. Tad viņš tālāk tur mokas, jo es esmu aizgājusi uz otru istabu nomierināties.

Un vēl šķidruma dzeršana. Cik reizes es neesmu dzirdējusi no ārstiem-dodiet dzert! Ok, viņa ēd/dzer krūti, līdz ar to es nezinu cik tieši tur izsūc, bet ja prasa cik ml izdzer kādu ūdeni/tēju vai sulu, tad vienmēr dzirdu pa maz! Ir maz, bet ja vēl krūti dzer, tad loģiski, ka ūdeni neizdzers tik daudz kā med. speciālistiem gribētos. Un kā man besī ik pa brīdim vislaik dot dzert, skriet ar pudeli pakaļ, skatīties cik izdzer izdomāt visādus veidus kā iemānīt. Mani tas viss uzvelk, jo rezultātā es pus dienu vai pat visu esmu pidžamā, neko neesmu izdarījusi pa dienu, kas bija iecerēts. Tas viss uzvelk, pamatīgi.

Aizvakar no tā visa man acis palika sarkanas, laikam no nenormāla pārguruma, stresa. Tad nākamajā dienā vīrs visu darīja, jo man vajadzēja restartēties(sēdēju gultā pus dienu, neko nedarīju, klausījos interviju ar aktrisi Zani Daudziņu pa radio, un vilku paralēles ar sevi).

Es protams neesmu pieredzes bagāta mamma vai super emocionāli noturīgs cilvēks, kurš varētu izdzīvot kaujas apstākļos, es mācos, pilnveidojos(laikam līdz mūža galam), cenšos. Mēģinu kaut kā sevi saglabāt, saudzēt laikā, kad bērns slimo, jo tāda pašsadegšana, pašiznīcināšanās neko labu nedod ne man, ne vīram, nevienam.

Būtībā šķiet, ka ar gadiem to visu tik saasināti neuztver vai arī mammas, kurām ir vairāki bērni, ir jau kaut kāds standarta rīcības plāns, kad nav vairs jāgudro ko darīt, kad pirmo reizi saskaries ar iesnām, rota vīrusu un vienkārši kaut kādu vīrusu.

Pastāstiet kā ir Jums, kad mājās slimo bērns/i?