Barojošas māmiņas pieredze un augstskola.

Manai mazajai ir nu jau pilni 10 mēneši, un pupoties joprojām mīl! Bet es kā mamma, kas vēlas ne tikai realizēt savu potenciālu, bet arī nodrošināties kaut cik labākai nākotnei, izvēlējos studēt(neklātiene).Pa cik mēs ar vīru esam nolēmuši mazo dārziņā nelaist(šī diskusija šoreiz nebūs par dārziņu:) ), tapēc 5 gadus mājās "sēdēt" dīkā nevēlos.

Kā es jutos?

Jau dienu iepriekš uztraucos kas un kā, jo vīrs meitu ir ilgākais pieskatījis 3-4h, bet te priekšā visa diena ar ēst došanām, daudz pamperu maiņām utt.

Ko es darīju?

Iepriekš visu sagatavoju, lai man ir mierīgs prāts. Uztaisīju vīram ēst priekš rītdienas, lai nav pašam jānodarbojas ar kulinārijas eksperimentiem. 

Saliku drēbīšu komplektu, kuru vilkt. Parādīju kur kas atrodas, lai nav jāzvanās un jāprasa. Likās, ka viņš jau visu zin, bet tomēr savam sirdsmieram parādīju vēlreiz.

Uz ledusskapja atstāju zīmīti, kur atrodas ēdiens mazajam.

Kā man gāja skolas solā?

Sākumā biju uztraukusies, bet sākoties lekcijai, jutos labi. Aizmirsās visa mājas ikdiena, un nodarbināju savu prātu tikai pa tēmu.

Lekcijas bija visu dienu, tapēc garajā starpbrīdī gāju meitu barot mašīnā. Ar visu barošanu dienas vidū, krūtis tāpat bija pacietas, sānos jau metās bumbuļi, bet pašā vakarā šo problēmu meita atrisināja kārtīgi paēdot.

Kā tētim gāja?

Labi. Meitiņa neraudāja pa dienu, un kapēc lai viņai būtu jāraud? Palika ar savu mīļo tēti, nevis kādu svešu cilvēku. Vienīgais mīnuss-maz ēda. Bet domāju, ka tas ir tapēc, jo tētis nosēdināja, un nu tagad būs ēšana. Ir jāēd kopā(tā mēs daram). Tad bērns skatās kā tu ēd, ēd arī.

Tas tā īsumā viss-

kā iet citām studējošajām māmiņām?