Attīrīties

Kad visa ir par daudz, kad bērni slimo, pati ierauj sevi neizreaģēto emociju slimošanā, un vēl pieķer sevi pie domas - varbūt šis viss ir tikai iedomas? Varbūt Gaisma, kurai es ticu, nemaz nav, varbūt sevi visu šo laiku esmu tikai mierinājusi ar domu, ka daru kaut ko labu, lai augtu, bet tā nemaz nav? Kāpēc notiek viss, kas notiek? Un tad gribas padoties. Bet tas ir tikai uz pāris sevis žēlošanas minūtēm, jo ticība ir lielāka un vājumam nekas cits neatliek, kā atkāpties.

Bet ko darīt šādos brīžos, kas esi atkal iedzīts stūrī un neredzi ceļu ārā no visa, kas atkal sakrājies? Jāceļas, jāizdara secinājumi un jāmeklē risinājums. Kad viss jau ir izmēģināts un pēdējās metodes nestrādā, sāku ar pamatiem – jāattīrās. Sastādu rīcības plānu un ķēros klāt.

Pirmais, ko daru, - sameklēju savas meditācijas, ko biju klausījusies pēc šķiršanās. Jo jautājums pastāv – varbūt atkal sevī esmu ievilkusi kādu dusmu, aizvainojumu, ko jau labāk protu nomaskēt? Sāku klausīties meditācijas. Pēc sajūtām neliekas, ka tas man šobrīd vajadzīgs, bet par sliktu jau nenāk atjaunot savu iekšējo mieru.

Nākamais manā plānā bija atslodzes diena. Ja viss ķermenis pretojas pret sistēmu, tad bija laiks arī viņam iedot atpūtu. Un kā izrādījās - bija to vērts. Skaidrāks prāts, tīrākas domas un apzināšanās, ka ne tikai mums pašiem vajag atpūsties, bet arī visiem orgāniem reizi pa reizei tas ir nepieciešams.

Kad šīs lietas jau sāku piekopt, klāt vēl ķēros pie vides attīrīšanas. To daru vienmēr - kad emocionāli tuvojos savam zemākajam punktam, tīru māju. Metu ārā visu lieko, atvelku dīvānus, iztīru putekļus no visiem stūriem, kuriem ikdienā tikai pārēju pāri. Ievēroju katru stūri, katru kaktiņu, lai tas tiktu paskubināts un ielaista jauna elpa.

Šo procesu sāku tieši ar bērnu istabu. Tā kā kārtējā slimošana mūs visus jau dzinusi tuvu izmisumam, viss, kas man atlika, bija ķerties klāt ģenerāltīrīšanai. Mans mērķis nebija vienkārši visu iet uz iztīrīt, bet tīrīt, pieslēdzot klāt domu – attīroties telpai, attīrīsimies arī paši mēs.

Tā nu tika gāztas ārā visas kastes, šķirots un kārtots, mests ārā un atdots citiem. Tīrīju visu ar sālsūdeni, lai pastiprinātu savu ieceri attīrīt telpu pamatīgi. Sevi pieslēdzu šim procesam tik ļoti, ka tas prasīja vairāk laika nekā parasti. Kad biju pabeigusi, lieko mantu un to, kuras plānoju izmest, nemaz nebija tik daudz, bet ieejot istabā, sajūta bija kā nesen izremontētā, jaunā istabā. Un tas sniedza lielu gandarījumu.

Pēc visas tīrīšanas, atvēru logus, lai ārā izskrien viss sliktais un ienāk labais. Man arī pa reizei patīk iziet pa stūriem un kaktiem ar kvēpeklīti. Tie, kas kaut ko tādu izmanto, zina, cik tas ir jaudīgi. Šos pati sasēju un vēl joprojām tas man palīdz patīrīt telpas.

Es daudz pievēršos tam, ka domām ir liels spēks. Pat lielāks nekā daudzi apzinās. Ir svarīga tā sajūta, kādu tu liec iekšā savās domās. Tu vari vienkārši turēt savus mīļos, samīļot vai ieaijāt, ļaujoties gaišām domām un sajūtām. Kāds var iedomāties, ka mazgājas dzidrā ūdenskritumā. Katram tas var būt savs. Arī šī metode, ja to dara apzināti, var palīdzēt patīrīt sevi.

Es nenoliedzu visas pieejamās ārsniecības metodes, jo arī paši izvēlamies labāk aizbraukt uz uzņemšanu nekā gaidīt brīnumus. Tā varam paši ar sevi, tīrīt sevi un cerēt. Bet ar bērniem, dažreiz jau esi tā pārstresojies, ka domās vairs ir tikai viena lieta – es darīšu visu, paņemšu visu slimību uz sevi, lai tikai bērni veseli.

Šīs ir tikai papildus metodes tam, ko varu darīt es pati, bez papildus līdzekļiem, bez papildus palīgiem, tikai es pati. Kāds var tam piekrist, cits to uzskata par muļķībām. Kādam tas strādā, bet kādam tas nekad nestrādās. Un arī labi. Katram ir savs ceļš. Un mans ceļš ir ticēt. Kamēr es tam ticēšu, šī mana attīrīšanās strādās. Un ziniet – strādā arī!