Atskats uz filmu "Tallija"

Pirms neilga laika Latvijas kinoteātros bija skatāma ļoti aktuāla filma māmiņām “Tallija” un arī es ar savu mammu devos to apskatīt kādā otrdienas vakarā. Par to, kādi iespaidi radās par filmu un kādu problēmu šī filma ieskicē, lasiet šajā rakstā.

Filma “Tallija” stāsta par kādu trīs bērnu māmiņu, kas ir dzīves nogurdināta un kurai acīmeredzami ir vajadzīgas palīdzīgas rokas. Saprotot, ka visa kā ir par daudz, viņa piekrīt brāļa piedāvājumam nolīgt nakts auklīti, kas palīdzētu pieskatīt jaunāko atvasīti naktīs, dodot iespēju māmiņai izgulēties.Filma lieliski atspoguļo to ikdienu ar bērniem, par ko bieži nestāsta un nerāda, jo bieži vien publiski tiek mēģināts rādīt tikai ziedošo, prieka pilno pusi, ko bērni ienes ģimenē. Taču filma parāda patieso ikdienu ar trīs bērniem, rutīnu un grūtības, ar kurām ir jāsaskarās ik vienai māmiņai. Tur ir runa par pacietību, ko neizbēgami mammas iemācās, bērniem protestējot vai nepaklausot. Par spēju pašsavaldīties un reizēm arī par nespēju savaldīties. Filma parāda arī neizdošanos, jo, lai cik ļoti vecāki grib būt ideāli vecāki, tas nav iespējams un ir jāpiedzīvo daudz un dažādas neizdošanās. Visam pāri filma rāda par mammas spēku un vēlmi ar visu tikt galā pašai, kas galu galā filmas galveno varoni noved dzīves neieinteresībā, neieinteresībā pret jaundzimušo bērnu un iedzīšanu depresijā.

Lai tiktu ārā no šīs situācijas, galvenā varone nolīgst nakts auklīti un ļaujas palīdzībai. Šī ļaušanās un atbalsta saņemšana atdeva mammai sevi, interesi par jaundzimušo un dzīvi vispār. Filma parāda cik svarīgi ir, kad blakus ir cilvēks, kas uzklausa un interesējas par cilvēka pašsajūtu, dienām un nedienām.  Ir svarīgi atrast cilvēku, kam uzticēties un pārunāt sliktās sajūtas, tādā veidā mēģinot no tām tikt vaļā un atgriezties pie sevis. Jo bērniem nevajag tikai nomainīt pamperi, aizvest uz skolu un pabarot, viņiem vajag mammu, kas ir blakus, kas mīl sevi un rotaļājas ar bērniem.

Tāpat arī vīram ir vajadzīga blakus sieviete, nevis mamma - ir jāspēj sevī atrast to sieviešķību, atgriežot arī dzirksteli savstarpējās attiecībās. Filma ieskicē ļoti labi šo izdegšanu, totālo pāreju uz mammas lomu, pazušanu un depresiju. Filmā varonei palīdzēja cīnīties ar depresiju nakts aukle, kas sniedza gan fizisku palīdzību, gan arī emocionālu drošību. Bet līdz galam filma skaidri neparāda, vai nakts aukle bija īsta, vai arī tā bija galvenās varones cīņa pašai ar sevi, saruna ar savu aizejošo jaunības “es”, kas varēja būt brīvs un bezatbildīgs un sevis pieņemšanu kā mammai, ģimenes galvai un reizē arī sievietei.  Šī filma liek aizdomāties par to, kas vispār ir pēcdzemdību depresija, kāpēc viņa piemeklē tik daudz mammu un kā ar to var cīnīties?

Es iesaku noskatīties šo filmu, gan jau esošām māmiņām, gan sievietēm gaidību periodā, gan arī jeb kuram citam, jo sabiedrībai ir jāizglītojas šajā jautājumā, lai labāk spētu atpazīt pēcdzemdību depresijas simptomus un veiksmīgāk spētu palīdzēt.